Nevar cerēt, ka laime
reiz atnāks, Tā prasa
daudz, daudz vairāk – Tur
jābūt arī tulznainām
rokām, Tur jābūt
no zvaigznēm mazliet. Kas
visu paveiks, ja ne mēs
paši? Bālais mēness par
tālu. Lai savu sparu mums
dotu Saulīte silta, bet, ja
neuzmanās, Visu var ātri
pārvērs pelnos. Cilvēks
tiem abiem pa vidu – Tam
jāprot gan saudzēt Bālu
vaigu, gan
svelmē pastāvēt. Nebūsim
naivi – pašiem vien
būs Tas vezums jāvelk
uz priekšu. Lai lietus
šaltis nomazgā visu
Netīro, ļauno, kas traucē
uz Priekšu vest
straujākiem soļiem. Tad
varēsim pacelt smagāku
Nastu, ja kopsolī iesim
aizvien. Kaut kur jābūt
laimei, kaut Kur jāatrod
veiksme it visiem. Arī tiem,
kam biežāk ir sūrme Acīs,
bet sirds kā lāpa deg.
Sasniegsim laimi – nav
tēmēts Par augstu, tikai
stingra griba Jāliek klāt,
lai tālais
sapnis Pārvērstos
īstenībā, ko netraucēs
Ļauni smiekli vai necenzēts
vārds. Varēsim sadzirdēt
putnu balsis, Jūras viļņi
tad stāstīs par Prieku, ko
cits citam novēl Kā liels,
tā mazs cilvēks!!!!!<&l
t;<<& lt;Baudiet
dzīvīti-mēs taksh
dzīvojam
tikai VIENREIZ MŪŽĀ