Manā uz tverē tā ir ne tikai "mācīšana kā tas bērns jāaudzina", bet pati AUDZINĀŠANA. Tāpēc jau ir māte/tēvs, kas konkrētajā brīdī ir blakām un vislabāk zin kāda X pēc skandāls izcēlies vai lielās bēdas uznākušas. Gan jau arī ka māte/tēvs zin kā situāciju vislabāk atrisināt (pat ja tas nozīmē bļaujoša un gar zemi krītoša niķumaisa ignorēšana, lai darītu tam zināmu, ka ar bļaušanu neko nevar panākt).

Nu nav svešiem cilvēkiem uz ielas jābāžas virsū. Un bieži vien šitie "Vai, kāds nepaklausīgs/a puisītis/meitenīte, būs man laikam jāņem tādu sev līdzi!!" var izvest no pacietības vienā setā. Un tad vēl tāds tantuks brīnās un apvainojas, ja viņam atcērt, ka SAVU bērnu, lai kā viņš arī uzvestos, es nevienam atdot netaisos un līdzi vest neļaušu! Kāda jēga no tādas "palīdzēšanas audzināšanā"?