bettyboob - July 20th, 2009

Pēdējās dažās dienās ap mani savērpies svelmīgu notikumu virpulis.

Viss sākās ar zibeni, kas iespēra mūsu mājā. Pateicoties zibensnovedējam, vienīgā skāde bija mana lēkšojošā sirds un ar kafiju aplietā kleita. Sekoja drāma ar vikings, kuras dēļ neaizbraucu uz nometni. Kolīdz pērkons un lietus bija pāri, starp jahtām un mākoņiem atvadījos no Evas(tiekamies turpat - puerto vajartā pie baltajiem taksīšiem!).

Atvadu ballīte līgani pārgāja unic dzimšanas dienas ballītē krogā Mūķene. Tur bija dejas un dziesmas, galdi lūza no gardumiem un vīniem. Laimi bija pārņēmis dāsnums, un viņš dziedāja visas skaistākās balādes: Sabor a mi, Oči čornjie, Brodjaga un tā tālāk. Mēs dejojām un dziedājām līdzi, un kaislības, kas tam visam virmoja pāri un cauri, ir vispār neaprakstāmas. Man pēc tam vēl divas dienas ledusskapis bija pilns ar ēdienu, un uz Positivus neaizbraucu, jo dabūju vēdergraizes no trīsdienīgas kūkas.

Turpmākās pāris dienas pie jūras. Beidzot saule ir īsteni karsta, smiltis dedzina pēdas, saulrietā peldoties ūdens ir silts un maigs. Es esmu TIK brūna. Bet īstā laime ir sākoties negaisam, kad smilšu vērpetes lido līdz koku galotnēm, vējš grūsta mākoņus un pērkons par to barās, un tu tam visam pa vidu esi mazs, drusciņ nobijies, bet ļoti dzīvs un ļoti laimīgs.

Tā negribas strādāt un skatīties datorā.
Gribas uzkāpt lielajā kļavā, uztaisīt štābiņu pašā augšā, paņemt līdzi limonādi un cepumus un visu dienu lasīt jaunos Fandorina piedzīvojumus. Jaunajā grāmatā Fandorins raksta blogu, kas stipri izskatās pēc Live Journal, un peld ar okeāna laineri meklēt Karību jūrās pazudušos dārgumus. Es traka palieku, kā man gribas neko citu kā vien lasīt tālāk.