|
Janvāris 21., 2013
 | 18:11
Šodien nogāzu tādus podus darbā, ka bail. Tagad jau protams smiekli nāk, bet vispār šitā var arī saņemt iespēju uzrakstīt atlūgumu.
Situācija tāda, ka ik pa laikam zvana telefons un tur klienti visādi ar saviem jautājumiem, pensiju sirdsēstiem, grib izlikt uz kādu dusmas utt. Dažreiz viņi tiek uz mūsu numuru randomā, dažreiz iet caur call centre, kur tad man kāds no turienes piezvana un sākumā izstāsta kas par zvēru otrā galā, tad es saņemos, ievelku dziļu elpu, vai pārstāju gremot kārtējo cepumu un braši lūdzu mani savienot, esmu gatava. Nu, šodien, protams brīdī, kad lobīju spītīgu mandarīnu (visas rokas lipīģā ķēpā, mute kustās utt) zvana telefons. Lādēdamās ceļu augšā un nezinu kādā sakarā domāju, ka no call centre zvana, jo uzreiz nosauca lietotāja numuru bez prasīšanas. Es, protams, visa vēl tāda relaksējusies lasu zvanu vēsturi un bļaustos klausulē, ka "jā, jā, šitais onka jau pagājušonedēļ man zvanīja, bija diezgan kaitinošs, tapēc es te ielogoju uzdevumu kādam šim piezvanīt atpakaļ!" Kaut ko tur spaidu sistēmu, runāju savā nodabā ar sevi (tas ir normāli), beigās pēc minūtēm 5ām iztaisnoju muguru un saku klausulē, ka var savienot. Tur klusums. Pārgriežu acis un bļauju "HALLLLOOOOOOOO!" - kaut kādi krekšķi otrā galā, es jau kā priekš stulbeņiem atkārtoju vēlreiz, ka var savienot. Otrā galā neizpratne - savienot ar ko. Nopūšos, domājot, ka atkal kāds jauniņais - saku, cik reizes var teikt, savieno ar to Janu no Tādasuntādas aģentūras. Te pēkšņi, tā bez brīdinājuma šņāciens otrā galā - te Jans! Un man kā debesu vārti atverās visas čakras galvā un skaidrs, ka tas visu laiku bija Jans, kamēr es tur viņu tā vēsi noliku, izklāstīju cik mēs esam slikti ar zvanīšanu atpakaļ, un, visticamāk, arī atraugājos. Šitā mana seja nebija sen kūpējusi, ka pat visi apkārt pamanīja, sāka uz mani bolīties un dzirdēju fonā kādu satraucamies, vai man viss esot kārtībā. Kaut ko nostostījos tam Janam, ka viņa pieprasītā informācija tiek apstrādāta un dienas gaitā viņam piezvanīs uz ko viņš visai cimperlīgi pateicās un nometa klausuli. Toties es pēc tam pusstundu nevarēju atgūties un baidījos ieslēgt telefonu. Koncentrācija, koncentrācija, vienmēr koncentrācija bļin!
|
Janvāris 20., 2013
 | 12:02
Šodien biju uz pirmo Body Step nodarbību savā mūžā. Es vispār esmu vairāk sporta zāles meitene, nekā apmeklēju nodarbības, bet kaut kā izdomāju, ka vajag pamēģināt kā ir, kad kāds priekšā bļaustās un rāda kas jādara, savādāk visi tie trenažieri sāk mazliet apnikt. Paķēra. Lai gan nācās sarkt un bālēt, jo man koordinācijas nav it nekādas - es nevaru savienot kāju kustības ar rokām un vairāk izskatījos pēc kaut kāda atpalikušā cilvēka, bija forši, tagad tāds nogurums, nespēju noticēt, ka lēkāšana uz maza soliņa var tik ļoti nogurdināt. Nākamās nedēļas plānā ir apmeklēt Body Combat, nav ne jausmas kas tas par zvēru, bet cik saprotu, kaut kādi cīņas elementi sakombinēti ar fitnesu, izklausās interesanti. Vai kāds no jums apmeklē nodarbības? Kuras ir tās labākās?
Jebkurā gadījumā, fiziskās aktivitātes ir foršas un raisa atkarību, turklāt motivē dzīvot labāk - nevaru iedomāties, ka pēc visiem šiem pūliņiem pusotras stundas garumā, tagad nosēstos un apēstu paku čipsu.
|
Janvāris 19., 2013
 | 15:40
Kā jau pēc katras algas dienas, sēžu mājās un rēķinu savu mēneša budžetu. Pēdējo pāris gadu laikā esmu iemācījusies diezgan labi turēt sevi rāmjos - nav bijis neviens mēnesis, kad man nepaliktu pāri nauda, bet šobrīd gan mazliet sanervozējos. Nākamnedēļ priekšā Barselonas brauciens un man, kā jau ceļošanas jaunavai, nav ne jausmas cik mēs tur iztērēsim 4 dienu laikā + vēl esot svaigās attiecībās, balanss, cik daudz kurš tērēs arī nav skaidrs. Šobrīd viņš ir nopircis visu - vilciena biļetes uz lidostu un atpakaļ, viesnīcu naktij pirms izlidošanas, lidmašīnas biļetes un dzīvesvietu Barselonā. Tas ir krietni vairāk kā es gaidīju, un lai gan saņēmos pajautāt vai tiešām viņš negrib nekādu naudu no manis (man riebjas runāt par naudu ar vīriešiem!), viņš tikai pasmējās un teica, ka es varot viņam izmaksāt pusdienas un kādus dzērienus, kad būsim tur. Bet lai gan, smagākās naudas lietas ir viegli nokritušas no maniem pleciem, tas nemaina faktu, ka man nepatīk plānot savus izdevumus kur es absolūti nezinu cik es iztērēšu. Man izskatās, ka Barselona nav nekāda lētā vietiņa, turklāt man ir īpašs apjukums kā man labāk rīkoties ar eiro. Vai vienkārši ņemt naudu ārā no savas kartes uz vietas? Braucot uz Latviju man parasti līdzi žūksnis mārciņu, kuras samainu bankā, bet kad aptrūkstās, izņemu no bankomāta, no Anglijas kartes. Līdz šim nekādas milzu komisijas nav noņemtas, bet pieļauju, ka tas nav tas taupīgākais variants. Goda vārds, gribās sevi iepļaukāt, ka visu domāšanu vienmēr atstāju uz pēdējo brīdi.
Mūzika: GZA feat. Killah Priest - B.I.B.L.E.
|
Janvāris 16., 2013
| 18:58
Eksāmens bija nu tik briesmīgs, nu tik briesmīgs, ka nav pat tur ko īsti stāstīt. Jutos kā pēdējā muļķe, blenžot savā papīrā, kamēr pumpainie skolnieciņi man blakus rakstīja n-tās lapas ar savām esejām. Puse jautājumu varbūt pat bija ok, bet es patiešām nemāku liet tādu ūdeni kā latviski, tomēr lai cik labi es runāju angliski, lasu grāmatas, vēl man nepietiek spēju tā daiļi pārvaldīt valodu, lai tas būtu tuvu tam, ko bliezu augšā esejās, mācoties Latvijā. Ko nu par to daudz, biju jau sagatavojusies izgāzties tik un tā.
Bet toties dienas mini-pozitīvs bija iepazīšanās ar jaunu cilvēku - ar mani tik bieži tas nenotiek. Kā jau vienmēr, ierados par ātru, tapēc dabūju sēdēt skolas recepcijā kādas 40 minūtes. Recepcijas dāmas vienā brīdī izdomāja doties pusdienās, atstājot mani vienu pašu pa visu stāvu (kas mani stipri nošokēja - es saprotu, netur jau tur nekādu zeltu, datori gan jau nobloķēti, bet atstāt svešu cilvēku skolas telpās ar visiem telefoniem un dokumentiem, īpaši vēl dārgā privātskolā), aizslēdza durvis un uzlika uz durvīm lapiņu, ka pusdienas pārtraukums. Tā es tur sēžu, šūpoju kājas, lasu savus materiālus, kad viens klauvējās pie durvīm. Sākumā ignorēju, domāju, ka neviens mani neredz, gan jau aiztīsies, bet tad sapratu, ka manas kājas diezgan uzkrītoši redzamas pa stikla durvīm, piegāju klāt, un lēnā balsī, priekš idiotiem, paskaidroju, ka visi ir pusdienaslaikā, bet esmu ieslēgta. Tur tāds jauns puisis, izskatījās mana vecuma, ieraudzīja manu birku External Candidate un uzreiz sāka smaidīt, ka viņš arī uz eksāmenu, lai laižot viņu iekšā, jo manā pusē durvis varot atslēgt. Nu neko, es tāda lētticīgā, ielaidu arī. Nezinu kas par biti man iekoda, neesmu nekāds sociālais tauriņš, bet kā sāku vārities un prasīt viņam jautājumus, tā uzzināju, ka viņš liek fizikas eksāmenu un gribot iet uz arhitektiem. Tur jau mums aizgāja sarunas par ēkām, joki par modernismu, vārdusakot, nezinu kā tur tā pusstunda palidoja, bet man bija jautri, mēs abi pārsmējāmies un es neizlasīju ne kripatas no saviem materiāliem. Galvā jau domāju, ka varētu samainīties ar kontaktiem, ne jau tur kādos netiklos nolūkos, bet tāpat, joka pēc, jo likās, ka foršs puisis, kad blaukš, izrādās viņam knapi 19 gadi. Goda vārds, es sajutos tik veca (smieklīgi, ne?), bet tiešām. Un lai cik es būtu gribējusi vēl pēc tam kontaktēties, es vienkārši nespēju saņemties, jo kaut kas manā galvā teica - NĒ, Samant, nav ko pīties ar 19 gadīgiem puikiņiem. To vēlāk, kad būs pusmūža krīze. Pēc eksāmena gan vēl kādu brīdi pavadījām kopā, papļāpājām, bet es aši viņam novēlēju veiksmi eksāmenos un aizlaidos uz darbu. Var jau būt, ka vēl saskriesimies, kas to lai zin, bet nu nē. 19? Nē.
|
Janvāris 15., 2013
| 19:36 - labi, ka rezultāti tikai marta vidū, cerams visi jau būs aizmirsuši.
Pat ja es nenolikšu to eksāmenu rītdien (jā, rīt, pēcpusdienā, āāāā, panika, panika!), vismaz būšu ieguvusi saprašanu kaut kādos politikas pamatos. Man ir briesmīgs kauns, bet man patiešām pirms šī visa bija maza sajēga, kas ir sociālisms, radikālās/labās/kreisās/centra partijas, populisms, kas bija Oktobristi un ko viņi ziemā ēda, kā veidojas valdība, kam pie velna ir vajadzīga revolūcija un ko īsti gribēja Ļeņins. Grūti nāca, bet kaut kādā brīdī viss kļūst tāds kā saprotams.
|
|
|
|