|
Janvāris 28., 2013
 | 17:27
Izdomāju vēlreiz noskatīties "Vicky Cristina Barcelona", jo vēl joprojām esmu mazliet aizkavējusies ceļojuma noskaņās, un gribēju piedzīvot Barselonas sajūtu, redzot filmā ieliņas, kuras esmu izstaigājusi, kad vienā filmas brīdī parādās bārs, kurš priekš manis patiešām bija Barselonas iespaidīgākais moments - absinta bārs "Bar Marsella" - pirmo reizi dzīvē dzēru tik stipru absintu, ka pēc vienas glāzes biju pilnīgā lupatā. Bet vēl vairāk par pašu absintu mani iespaidoja interjers, jo viss, kas tur bija no bāra, bija milzīga telpa ar augstiem, nolupušiem griestiem, vecām mēbelēm, maziem koka galdiņiem un briesmīgām tualetēm. Gar sienām milzīgi, veci spoguļi un uz plauktiem arhaiska paskata pudeles, klātas ar putekļiem un zirnekļu tīkliem. Nu bezmaz vai kā tur izskatījies pirms 200 gadiem, tā arī šobrīd. Bārā strādāja tikai draudīga paskata vīrieši, jo, pieļauju, ka absinta stiprums, ļoti daudzveidīgā publika un Ramblas tuvums, ne vienmēr ir tā labākā kombinācija (kad mēs tur bijām, kaut kāds vīrs ar sievu sadzērušies kāvās, man gandrīz sejā ielidoja pudele), un kad mēs tikai ienācām, neviens īsti neuzdeva jautājumus ko mēs gribam, bet nosvieda priekšā pa cukura gabaliņam, divas jau piepildītas glāzes, mazas dakšiņas un ūdens pudeli ar izdurtu caurumu korķī.
|
Janvāris 27., 2013
 | 17:16
Mans pirmais, īstais ceļojums no ir galā. Šobrīd jūtos sagurusi, nekādas vārdu plūsmas ārā nenāk, nezinu vai nāks, bet savelkot īsumā - Barselona ir vieta, kur es gribētu atgriezties - tik multikulturāla, tik atšķirīga katrā pilsētas nostūrī - sākot no saulainas, siltas un draudzīgas, ar augstas klases restorāniem, vidusjūru, smaidīgiem, skaisti ģērbtiem cilvēkiem, līdz prostitūtām uz Ramblas un tumšajām Barri Gotic ielām, kur saule nekad neiespīd, ir auksts un drēgns, tikai 10 minūšu gājiena attālumā.
Īpaši pārsteidzoši pēc Anglijas vides, kur veikali taisās ciet ap 6iem, pēc tam pilsēta ir mirusi līdz kādiem 9 - 10 vakarā, kad sāk parādīties visādi tusētāji miniatūros apģērbos, Barselonā cilvēki iet ēst vakariņas tikai ap tiem pašiem 9 - 10, pat 2os naktī lielākā daļa ēstuves ir atvērtas, visos bāros pasniedz ēdienu (vakar pēc pusnakts ēdu crepes ar šokolādi, uzdzerot mohito), cilvēki normāli sēž, ēd, komunicē, neviens nevāļājas pa ielām, nodzēries, novēmies, viss tā forši un kaut kā pavisam savādāk, kulturālāk.
Forši ir izbraukāt pilsētu ar riteni - 11 stundas tikai 6 Eur, ritenis minās pārsteidzoši viegli, ka pat pievārēju kalnu, kurš veda uz Park Guell (ļoti stāvs) ar trīs ātrumiem. Lai gan satiksme ir ļoti dzīva, braukt pa ielu ir viegli, jo visa pilsēta ir pilna ar skūteriem, motocikliem un riteņbraucājiem - vadītāji pieraduši, visi brauc saprātīgi un nav nekādas bļaušanas un starpgadījumu. Skaisti ir apskatīt Barselonu no augstām vietām - tas pats Park Guell vai Montjuic kalns no kura vēlāk var nobraukt ar gaisa tramvaju, veroties pāri koši zilajai jūrai, pilnai baltu, spīdīgu jahtu.
Ļoti patika paši barselonieši - viņu dzīvīgums, enerģija un skaļās balsis visapkārt. Visās vietās, kur bijām ēst un dzert, ar baudu vēroju kā viņi smejās, cik brīvi un atraisīti uzvedās - ieguvām pat pāris paziņas vietējās izklaides vietās, jo cilvēki mūs atcerējās, kad atgriezāmies pēdējā dienā savās mīļākajās vietās - tikām saņemti ar smaidiem, dabūjām labas vietas un izcilu servisu.
Pa objektiem daudz nestaigājām, jo tomēr bija budžets, kur iekļauties, toties kopā iztērējām uz abiem tikai 270 Eur uz 4 dienām, kas ir šausmīgi maz. Tas tapēc, ka negājām pa muzejiem, vairāk esam aktīvās atpūtas piekritēji, nevis bolīties uz nieciņiem - izstaigājām slavenākos Gaudi objektus, uzkāpām kalnos, izvazājāmies pa visiem Barselonas rajoniem, ar tapām neaizrāvāmies, jo pirmajā dienā es jau ieēdu kaut kādu jūras brīnumu, ka gandrīz novēmos un sapratu, ka jūras veltes nav mans lauciņš. Toties es esmu izdzērusi laikam pusgada kokteiļu devu, kuri visi bija tik sasodīti garšīgi!
Gan jau vēlāk atcerēšos vēl visu ko, bet šobrīd gribu savākties un lēnām ieiet māju ritmā.
|
Janvāris 22., 2013
Janvāris 21., 2013
 | 19:17
Bet vai šī diena kādreiz beigsies, bļeģ?
Tā jau naudas nav, bet saņēmos šodien, izdomāju, ka jāatsvaidzina savi baisie mati, nopirku pelēki blondo matu krāsu. Priecīga atnācu mājās, samiksēju visu kā nākās un smērēju iekšā. Notirinājos pa istabu pusstundu ar niezošu galvu, tikai nevarēju saprast kapēc krāsa nesmird kā parasti, nu tur pēc amonjaka un kā vēl. Eju mazgāt, čamdu galus, priecājos cik spīdīgi blondi palikuši, grābju līdzi nākošo kondicionieri, leju rokā, kad pa visu roku izgāžas tas smirdīgais šķidrums. Pāris sekundes neizpratnes, kad saprotu, ka esmu sazieķējusi matos kondicionieri ar attīstītāju, nevis krāsu + attīstītāju. Kaut ko šitik stulbu laikam nekad neesmu izstrādājusi. Nē, no vienas puses forši, pasēdēju ar kondicionieri pusstundu, tikai šaubīgi kas ar to attīstītāju, vai nebūs nekāda skāde matiem?
|
 | 19:04
Bet uz tās pašas feila nots - viss jau būtu labi, kam negadās, bet ir man viena tāda jaunajā komandā - Džūlija. Viņa ir kaut kas, es īsti nezinu kas, bet nu tur pa augstajiem plauktiem. Džūlija sēž aptuveni metra attālumā no manis, un sāk mani tracināt. Kādreiz, kad nebiju ar viņu vienā komandā, ļoti viņu apbrīnoju, jo viņa ir tāda sieviete, kāda es gribētu būt, kad izaugšu liela - ar spēcīgu balsi, pašapziņu, intelektuāla, vienmēr gaumīgi saģērbusies un zin par ko runā, turklāt visi respektē. Bet nu viņa ir arī gara, es varu dārdināt savu balsi cik gribu un izlikties baigi kompetentā, kurš tādu rūķi klausīsies? Bet enīvej, kopš ievācos jaunajā komandā, Džūlija visu laiku mani novēro. Un es te nerunāju par savu lielummāniju, tipa, visi uz mani skatās, i'm sexy and i know it. Katru reizi, kad paceļu telefonu, viņa pagriežas pret mani un skatās kā es runāju, kā tieku galā ar situāciju. Ja pie manis kāds atnāk runāties, viņa vienkārši bolās. Kad es aizieju pie kāda cita runāties, viņa atkal skatās. Un būtu kaut reizi pasmaidījusi, kad es uzķeru viņas skatienu. Pfft, kā tad. Ela gan domā, ka tās laikam manas iedomas, bet tiešām, tas ja vairs nav normāli, ka man jau bail pacelt telefonu ne tapēc, ka kāds uz mani bļaus un es feilošu, bet tapēc, ka zinu, ka ērglis jau sēžu savā pozīcijā un glūn. Man vienkārši sāk palikt bail, ka es tur tā feilošu vai neatbildēšu pēc kaut kādiem mistiskiem standartiem un viņa mani novāks no tās "key relationship" nodaļas. Pēc šīs dienas feila es tiešām iedomājos, ka viņa laikam nesaprot kapēc kāds ticēja, ka es varu strādāt attiecību nodaļā bez jebkādas pieredzes.
|
|
|
|