|
Februāris 3., 2013
 | 09:23
Vakar īsti nevarēju aizmigt, sāku domāt par Valentīndienu, un atskārtu, ka man nav nekādu atmiņu par nekādām Valentīndienām, sākot no pirmā nopietnā draudziņa, kad man bija 17. Pat izčekoju cibu, katrā gadā ap šiem datumiem, tiešām, nekur nekā nav - vai nu uz to brīdi esmu bijusi viena, vai ir bijuši kādi strīdi, vai nezinu kas. Pagājušogad, Kristofers man uzdāvināja kartiņu, bet es vispār biju koncertā ar kādu savu draugu, pavisam nesaistīti ar mīlētāju dienu. Sapratu, ka man nav nekādas pieredzes ar šitajiem svētkiem. Zinu vienu, ka netaisos ļauties propagandai, ka jādāvina kaut kādas nereālās dāvanas, it kā Ziemassvētki būtu klāt - tur pulksteņus, iPadus, drēbes (jā, internets visu šito suģestē, ka tavs vīrietis ne par ko nebūs laimīgāks, pfft!). Mīļie cibiņi - kā jūs uztverat Valentīna dienu, un kā atzīmēsiet šo dienu ar savām otrajām pusītēm - vai pārsteigsiet viņus ar ko īpašu? Interesanti arī kā, tie, kas šobrīd nav nekādās attiecībās, sadzīvo ar šito? Mūsu pilsētā jau izliktas reklāmas, ka visiem unlucky singletons (tā, kā būšana vienam, automātiski padara tevi nelaimīgu un nožēlojamu) piedāvā speed dating. Es tikai smejos.
|
Februāris 2., 2013
 | 22:01
Sačatojos ar draudziņu Facebook te pāris minūtes atpakaļ, viņš šovakar dodās izklaidēties. Es mācos nenervozēt par visu pēc kārtas, nedomāt, ka viņam viss savs laiks jāpavada ar mani, atslābt, tapēc novēlēju viņam jauku vakaru, un vispār, esmu briesmīgi pozitīva. Viņš man jautāja kādi man plāni. Tā kā pirmajā stāvā atkal notiek kaut kāds "ignorējam Samantu fests" (nezinu kas atkal, nebiju mājās veselu dienu, atkal visiem aizvainotas sejas, visi dusmīgi, tagad lejā tusē, it kā manis nemaz nebūtu - nu man jau sāk palikt vienalga, ej un izseko tām mūžīgajām mēnešreizēm), pateicu, ka paskatīšos kādu filmu un tad izdomāšu māsterplānu kā iegūt jaunus draugus. Viņš sāka man ieteikt iet uz kaut kādām nodarbībām, ko es tik un tā jau savā galvā apgremoju jau vairākas dienas. Beidzot izskaidroju viņam, ka man nebija patīkami, kad viņš Barselonā uzbrauca man par tiem draugiem, jo man nav draugu bāzes no skolām vai kā tamlīdzīga, šeit Anglijā. Viņš ieminējās par darbu, uz ko attraucu, ka jā, bija patiešām tādi laiki, kad cilvēki mani aicināja uz pasākumiem un gribēja draudzēties, bet es biju stulba un atteicos (gan jau atkal kaut kādi kompleksi). Viņš man saka vai esmu lasījusi "Yes, man". Es saku, ka nē, bet princips ir zināms, un vispār tika pielietots tālajā 2011., kad, sav ļoti neraksturīgi, aizgāju uz lakrosa nodarbību un pēc tam uz tekilas ballīti pie viņa mājās, zinot viņu vienu dienu. Bet lūk, cik viss skaisti izvērsās. Tapēc tagad sēžu un domāju - Samant, savācies, un beidzot saki lielu "Jā!" lietām savā dzīvē. Ja kāds tevi kur uzaicina, beidz par visu domāt, vienkārši ej un izklaidējies, izbaudi dzīvi. Sāku no šī brīža un skatīsimies, kas notiks.
Mūzika: stateless - bloodstream (vampire diaries remix)
|
 | 19:17
Es laikam sākšu atsevišķu tagu priekš visiem tiem brīnumiem, kurus man izdodās atrast komisijas veikalos par smieklīgām naudām. Jo man tādu ir daudz. Tāpat arī šodien, vazājos pa pilsētu, saliju, vilkos uz mājām, izdomāju ieskriet vienā piemājas veikaliņā, necerot uz neko īpašu, bet kas tad tas? Īsa, nedaudz militāra stila, hmm, žaketīte, jaciņa? Man ir drausmīga apsēstība ar militāro stilu, uzplečiem, spīdīgām pogām (mans nesenais DIY projekts bija, manam melnajam, vilnas mētelim, arī vienam manam "atradumam" noņemt garlaicīgās melnās pogas, un piešūt jaunas, zelta, tagad izskatās pēc kārtīga militārā stila mēteļa, bet viss tas prieks man neko nemaksāja. Man šķiet pogas bija dārgākas, kā pats mētelis). Jebkurā gadījumā, izdomāju, ka likšu bildes šeit, lai varu vēlāk atskatīties atpakaļ kādus tikai brīnums neesmu nogrābusi.
£2.99 (piedodiet par webkameras kvalitāti, man nav fotoaparāta - tie nemētājas komisijas veikalos par mazām naudiņām)
Mūzika: delilah - inside my love
|
Janvāris 30., 2013
| 06:45
Laikam mūsu darba brauciens uz Hitchin (pilsēta, aptuveni divu stundu attālumā) ir nolādēts, un man nekad nebūs iespējas iemācīties jaunas lietas. Pirmajā reizē dabūjām brīnumaini skaistu iznomāto mašīnu, izbraucām 7 no rīta, kā uzcītīgām jaunkundzēm pieklājas, bet pēc pusotras stundas brauciena, mūs izkomandēja griezties atpakaļ, jo, redz, Hitchin esot snidzis. Tas bija kaut kad Decembrī. Bija tā diezgan pastulbi, jo nekur nekas nesniga, un ārā spīdēja saule, bet angļu panika par sniegu, ir jau labi pazīstama.
Nākamā reize bija paredzēta 16. janvārī, bet es nofeiloju, jo aizmirsu savu vēstures eksāmenu, tad tur izcēlās viss tas strīds starp mani un Elu, kur mūžību nerunājām.
Nu neko, šodien beidzot bija diena, kad bija jābrauc, es jau pamodos 5 ar kaut kādu kuņģa kaiti, ka šobrīd jūtos pusmirusi, bet tagad izrādās, ka mūsu mašīna nemaz nav atvesta, un mēs nekur nevaram braukt. Kā var trīs reizes nekas neizdoties?? Varbūt nav lemts un viss. Un katru reizi, es stāvā pārlaimībā priecājos, ka nedēļas vidū ir kāds notikums, kam pārraut garlaicīgo darba plūsmu, bet, nē, noduram galvu, un slājam atpakaļ uz darbu. Nu vismaz man tur jau iet daudz labāk, bez nekādiem telefona feiliem. Tikai vakar piezvanīja kāds satraucies opis, runāja ar tādu akcentu, ka es nu pilnībā neko nesapratu. Beigās kaut kā izdabūju no viņa telefona numuru, kuru vēl pārprasīju 10 reizes, lai kāds, kas saprot šitos lauku dialektus, var piezvanīt atpakaļ, bet kā noliku klausuli, sapratu, ka vecais tāpat iešmaucis vienu lieku cipariņu klāt.
|
Janvāris 28., 2013
 | 20:07
Bet nu visas izklaides ir garām, atpakaļ pie normālas dzīves, savākt sevi. Man patiešām ir iepatikušās sporta nodarbības, šodien atkal biju uz stepu, bet drausmīgi lažoju, jo bija tāds instruktors, kurš laikam visu gribēja padarīt par deju, tad nu tur bija visādi mambo-šmambo un ča-ča-ča un galops uz visām pusēm ap to soliņu. Bet man patīk tā klases sajūta, un meitenes arī ir draudzīgas, uzsmaida, kad man nesanāk un ik pa brīdim nokomentē ko uzmundrinošu. Izdomāju, ka tagad no rītiem iešu nevis uz sporta zāli, bet uz nodarbībām, jo pirmās ir 7 no rīta. Pēc tam uzreiz pa taisno uz darbu. Nav jāiet tādi gaisa gabali, lai es nevarētu panest savu somu. Iemēģināšu, sākot ar rītdienu. Sapirkos dārzeņus, auglīšus, pavasaris nāk. Un mēģināsim atkal izbeigt mūžīgo kafijas dzeršanu. Lai paliek īpašām dienām.
Mūzika: bebo valdes & diego el cigala - vete de mi
|
|
|
|