|
Februāris 19., 2013
 | 17:02 - bet man tik veselīgas vakariņas
Šodien visu dienu tik ļoti kārojās ko svaigu un zaļu, ka gandrīz paģību pie darba kolēģes salātu trauciņa, kurš bija pārbildīts ar gurķiem, salātiem un lasi. Gribējās vēl trakāk kā šokolādi un citus našķus. Laikam pats organisms jau kauc pēc veselīgāka dzīvesveida. Bet nesūdzos. Ar visu matu drāmu esmu sasparojusies - cenšos ēst veselīgi, dzeru dzelzi, biotīnu, ēdu linsēklas, dzeru tikai sojas pienu, un pēc sporta zāles iedzeru pa proteīna kokteilim. Kas to zin, ja nu paliks labāk? Mēģināts nav zaudēts, vī.
|
Februāris 16., 2013
| 13:16
Es esmu kļuvusi apsēsta ar iespēju redzēt ziemeļblāzmu. Man liekas, ka tas būtu kaut kas tik iespaidīgs un elpu aizraujošs. Kas tāds, kas liek tev noliekt galvu, pazemībā pret dabas skaistumu un varenību. Dzīvojot Anglijā, vietā, kur atrodos, iespējas ir diezgan niecīgas, bet pastāv, jo aptuveni 40 minūšu brauciena attālumā stiepjas tukšas pludmales, un atrodas viens reģistrēts punkts, kur ziemeļblāzma ir redzēta. Man ir iebukmārkots links, kurš katru pusstundu ziņo par ziemeļblāzmas iespējamību, un pēdējās dienās ir diezgan stipra aktivitāte, bet ne tik stipra, lai ko redzētu šajā galā - tikai Skotijas augšgalā. Bet mums ar draudziņu ir noruna, ka ja parādās sarkanais brīdinājums (kas ir visaugstākais), es saģērbojos kā Michelin vīrs, mēs lecam uz motocikla un braucam uz pludmalēm fotografēt ziemeļblāzmu.
|
Februāris 13., 2013
| 19:05
Pirmās nedēļas jaunajā lomā iekš darba aizvadītas. Ko varu teikt - ir grūti. Negaidīju, ka būs grūti. Nav tā, ka nepatīk. Visvairāk bremzē fakts, ka man no visiem ir vismazāk zināšanu, vismazāk pieredzes, un kas citiem notiek ātri, ātri, man jācīnās stundām. Un visvairāk iegriež telefonsarunas ar visādiem finansu cilvēkiem. Cilvēki tiešām mēdz būt cūkas, kas uzskata, ka viņiem pienākas visa pasaules informācijas tūlītm šeit un tagad. Neviens nerēķinās, ka kompānija apkalpo miljoniem tādu kā viņš, ka darbi līst pāri galvai kā jūra. Vakar, uz vakarpusi attapos histēriski smejoties, un iestājās tāda kā vienaldzība, un viens no kolēģiem vaicāja, ar smaidu sejā, vai man esot sajūta, ka es slīkstu. Kad vāji pamāju ar galvu, viņš pateica: "Welcome to the team!" un pasmaidīja. Es mēģinu sevi mierināt, ka šis ir laiks adaptēties, pēc dažām nedēļām es būšu iegājusi ritmā, un mani vairs neaizvainos, ka katru dienu jārunā ar neapmierinātiem burkšķētājiem, kuri bieži vien paši nezin ko grib, bet pēc tam vaino mani, ka nedabū ko vajag. Ir tomēr arī labās puses, kad saņem uzslavu, pateicību, vai kāds ir priecīgs par tavu padarīto darbu. Lai vai kā, šonedēļ nav bijis spēka pat aiziet līdz sporta zālei, tikai velkos mājās un gribu dzert vīnu. Bet šodien vēl plānā taisīt ēst rītdienas omulīgajam vakaram ar draudziņu. Siera kūkas pamatne jau vēsinās ledusskapī, vēl tikai augšdaļa jāuzkuļ un jāiemarinē vista terijaki marinādē. Viss būs labi. Rīt, pēc darba beigām.
|
Februāris 9., 2013
| 16:54
Šodien apskatīju pirmo istabu, laikam gan, ka vienīgā no visām atbildēm uz manu sludinājumu, kuru bija vērts skatīties - pārējās vai nu kaut kādās pilsētas nomalēs vai astronomiskas summas. Lai vai kā, māja bija ok, jādala tikai ar vienu mana vecuma meiteni. Nav nekāda jaunā māja vai moderna remonta, bet viss izskatījās sakopts. Mani tikai nošokēja cik ļoti nemeitenīga un minimālistiska esmu kļuvusi, jo māja bija stipri meitenīga - katra istaba savā krāsā, visur kaut kādi nieciņi, viss tāds stipri girly, girly, bet es tam visam pa vidu jutos kā zilonis trauku veikalā. Meitene bija jauka un draudzīga, norunājām divas stundas, lai gan varbūt ne tik daudz, ka uzreiz baigi sadraudzējāmies, bet gan tapēc, ka viņa patiešām DAUDZ runāja, pat vairāk kā es, un es esmu ciema pļāpu kule. Viņai bija ļoti daudz jautājumi priekš manis - kāda ir mana standarta diena, mans viedoklis par dažādām tēmām, bija pat jānoraksturo sevi 3 vārdos (wtf?). Man šobrīd ir miksētas sajūtas par visu, jo es vispār īsti nesaprotu kas notiek, atkal visas šīs pārmaiņas manā dzīvē, bet tai vietai ir masīvs pluss - zema īres maksa, jo viņa jau gadiem īrē no pavecāka pāra, kuri nav pacēluši īri šajos gados. Un iespēja dzīvot tikai ar vienu cilvēku un maksāt mazāk kā tagad, ir ļoti, ļoti atraktīva. Bet nu, rīts gudrāks par vakaru, vēl ir laiks padomāt. Tagad jātaisās uz vakariņām ar draudziņu - ejam uz taizemiešu restorānu, kura nosaukumu viņš man atsakās izpaust, jo viņu kaitina, ka es visu vienmēr atrodu google, un visu vienmēr zinu. Vēl pāris dienas atpakaļ viņš man atrakstīja, ka skatoties Kevina Barona jauno seriālu, bet kamēr es neizpratnē sagūglēju, ka Kevins Barons ir kaut kāds miris futbolists, viņš savā galā locījās no smiekliem, jo speciāli nepareizi uzrakstīja Kevina Beikona vārdu, zinot, ka es visu uzreiz gūglēšu! :D
Mūzika: elton john - rocket man
|
Februāris 8., 2013
| 17:16
Šodien esmu briesmīgi nogurusi, ka likšos nu labāk pagulēt. Nespēju noticēt, cik ļoti atbildēšana uz telefona zvaniem nogurdina. Bet tāds labs nogurums. Šodienas moments, kad piezvanīja kāds opītis par savu pensiju. Viņš izklausījās ļoti vecs, un briesmīgi uztraucies, jo bija saņēmis dokumentus, ka viņa ikmēneša maksājums ir mainījies. Tas tapēc, ka viņš ir iekļauts savas darbavietas pensiju shēmā. Viņa darbavieta bija iesūtījusi pieprasījumu paaugstināt viņa ikmēneša maksājumu, kas, saprotams, ir visai standarta procedūra, bet opītis, neko īsti no visiem tiem papīriem nesaprata un bija noraizējies tik tālu, ka man viņa palika tik žēl. Lēni un pacietīgi izskaidroju viņam, ka viņam ne par ko nav jāuztraucās, ka viņa firma tikai vēlās vairāk iemaksāt viņa pensijā un, ka dokumenti ir tikai priekš viņa informēšanas, nekas slikts nav noticis. Beigās runāja viņa sieva, kura paskaidroja, ka opītim esot epilepsija un viņš par visu ļoti uztraucoties, īpaši, ja vēl nesaprot, ļoti pateicās man, ka es visu mierīgi un laipni paskaidroju. Bet man beigās bija tik skumji, jo man vienkārši vienmēr ir ļoti stipras jūtas pret veciem cilvēkiem. Man gribās viņus visus žēlot (es, protams, nerunāju par kaitinošām omēm autobusos, kurām dzīves mērķis ir izēst visiem nervus), samīļot un uzsmaidīt, un jebkādā iespējamā veidā, padarīt viņu dzīves, kaut par milimetru labākas un priecīgākas. Es nekad neesmu spējusi izprast cilvēkus, kuriem riebjas veci cilvēki, īpaši vecāki cilvēki savā ģimenē, jo vecīši neko nesaprot, vai ir apgrūtinājums. Vienkārši gribās tādiem cilvēkiem iesist pa muti, tu pats būsi vecs kādu dienu, un es ceru, ka būs kāds, kas par tevi pašu parūpēsies, nevis atstās vienu mājās, bez ēdiena vai laba vārda.
|
|
|
|