|
Marts 10., 2013
 | 20:41
Dažreiz man uznāk sentimentāli atmiņu uzplūdi, un man patīk paskatīties uz visādiem bijušajiem puišiem, draugiem, draudzenēm socportālos. Šovakar atcerējos Rolandu, ar kuru man bija visilgākās un nopietnākās attiecības. Negribēju meklēt viņu, jo domas vairāk aizklīda pie viņa brāļa. Es dievināju viņa mazo brāli, atceros, kad tikai sākām ar Rolandu satikties, Mārcis bija pavisam maziņš puikiņš ar "bļodiņas" matu griezumu, kurš no manis briesmīgi kautrējās, bet mēs ļoti ātri sadraudzējāmies, bieži vien es pat pavadīju vairāk laika ar Mārci nekā ar Rolandu. Mēs spēlējām frīsbiju, gājām garos pārgājienos mežā, ziemā slēpojām, vakaros sēdējām virtuvē, dzērām kakao un runājām - atceros mums pat bija "cepumu brālība", mēs katru vakaru pierijāmies cepumus līdz sliktai dūšai, dzerot litriem tējas vai to pašu kakao. Man bija milzīgs lepnums skatīties kā visos tajos gados Mārcis auga, gāja cauri saviem pusaudžu gadiem, viņš bieži nāca skatīties, kad es rasēju pie sava datora kārtējos plānus darbam vai skolai, prasīja man jautājumus, un kļuva ļoti ieinteresēts celtniecībā, un vienu vakaru pat man atzinās, ka viņš arī domājot būt arhitekts un iestāties manā skolā. Pa laikam es Mārci aizstāvēju Rolanda priekšā, kad viņš izdomāja spēlēt skarbo "lielo brāli", un tieši tāpat Mārcis klusi sēdēja man blakus, brīžos kad Rolands bija mani sāpinājis, vai mēs bijām par kaut ko sastrīdējušies. Mārcim tagad ir 19, un viņam bija tikai divas bildes draugos.lv, bet es gandrīz paģību, jo viņš tagad izskatās kā izspļauts Rolands, kopija (lai gan pirms 4 gadiem, viņam bija pavisam citi sejas vaibsti, viņš izskatījās pēc maza enģelīša). Rolandam bija 19, kad mēs uzsākām mūsu attiecības. Šovakar man ir smaga sajūta, ka laiks skrien ļoti, ļoti ātri. Un man pietrūkst tik daudzu cilvēku, kuru vairs nav manā dzīvē.
|
 | 10:30
Es vairs nekad nedzeršu.
Pagājušā nakts pavadīta draudzējoties ar podu, vemjot trīs stundu garumā un vārtoties pa grīdu. Pat šobrīd ir grūti nosēdēt, lai nenāktu jauni nelabuma viļņi. Bet vismaz kas pozitīvs - pateicoties manai aizņemtībai ar vemšanu un raudāšanu, man nebija pat laika domāt un uztraukties par draudziņu un to dzimšanas dienu.
|
Marts 3., 2013
 | 21:46
Gribēju tikai padalīties ar savu vakardienas atklājumu. Man kā cilvēkam, kam ir mazas ķīniešu actiņas, vienmēr aktuālākais jautājums ir bijis tās padarīt lielākas - nu tur cenšos lietot melno acu zīmuli, vai izgaismot/izēnot, bet nu man nesanāk kā gribētos. Lai vai kā, vienu vakaru uzdūros kaut kādam make-up videoblogam, kur atkal viena dāma visiem sniedz padomus, bet tajā pašā laikā izmanto 101 MAC birstīti un nezin kādas kosmētikas, kas parastiem trūcīgajiem nav pieejamas utt., bet viena lieta man gan aizķērās - viņa ieteica izmantot individuālās mākslīgās skropstas un līmēt tikai pašā ārējā acu kaktiņā - t.i. ne to pielīmējamo figņu, kura, vismaz man vienmēr vakara beigās kaut kur atkarājas no acīm, ja vēl neieduras acī, vai šķībi pielīmējas un tā, bet tiešām nopirkt tās, kur pa vienai. Nu neko, domāju, kapēc ne. Aizgāju uz veikalu un beigu beigās nopirku tādus kā pušķīšus kur kopā kādas 3 - 4 skropstas. Un tiešām, ir efekts. Nav vairs tā mākslīgā sajūta, kur pa gabalu jau redzams, bet vienkārši kaut kā nedaudz skaistāk acis izskatās, kad sānos tur tādas pāris garākas. Ielīmēju divus pušķīšus katrā malā, uzkrāsoju skropstas un vispār neko nevar redzēt, ka kaut kas līmēts, nekā par daudz, viss ļoti naturāli, bet kaut kā uzreiz pamanāmāk. Esmu ļoti apmierināta, turklāt tapēc, ka tur tikai tādi divi pušķīši ir, nekas arī nekrīt nost un nekarājas. Atzīšos, aizgāju gulēt ļoti vēlu, kosmētiku nenoņēmu, bet vēl šodien no rīta viss bija vietā, lai cik man patīk ar visu seju berzēties spilvenā. Vismaz beidzot kāds triks arī manā kosmētikas maciņā.
|
Februāris 28., 2013
| 21:09
Sēžu gultā, dzerot karsto šokolādi, kas pagatavota izpeldinot milzīgu šokolādes kluci karstā pienā (mmm) un jūtos varen priecīga. Priecīga, jo biju izgājusi pilsētā ar meitenēm. Un tas ir man kas neraksturīgs. Lai gan man ir labākā draudzene un bijušas draudzenes skolas laikos, vienmēr esmu propagandējusi, ka man labāk ar puišiem, vieglāk. Tā dauzījos apkārt ar puikām visu dzīvi, bet pēdējā laikā sāku smagi izjust, ka man pietrūkst sievišķīgā elementa manā dzīvē. Un īpaši traki ir, jo neesmu kultivējusi nekādas draudzības no tīņa gadiem, tapēc tagad pa vidu saviem divdesmit, draudzības vairs tik viegli neraisās. Turklāt arī draudziņš visu laiku tādā neizpratnē, ja atceraties, kā man var nebūt draudzeņu. Bet man taču ir bail no meitenēm, jo ar viņām viss ir tik grūti, vismaz manā galvā, turklāt vēl esot citā valstī.
Jebkurā gadījumā, brīdī, kad Šarlīna no darba, piebrauca man blakus uz sava riteņkrēsla un smaidīgi ievaicājās "Sam, you like make up, don't you?, atcerējos savu apņemšanos visam teikt "jā", un piekritu doties uz kaut kādu pasākumu/izstādi/šovu par kosmētiku, skaistumkopšanu un citām figņām kopā ar viņu un viņas draudzeni Klēru. Lieki teikt, ka pirms došanās, kā vienmēr gribēju samuldēt, ka netieku vai citus attaisnojumus, jo man nudien ir bail iepazīties ar jauniem cilvēkiem (tipa, ko par mani padomās, ja nu kaut ko ne tā pateikšu, visi šitie stulbie tārpi galvā, zinu), bet saņēmos un aizgāju. Un? Had the time of my life - pāris stundas vazājāmies gar kosmētikas stendiem, pētījām dziedinošos kristālus, degustējām kūkas un trifeles, smējāmies par meitenīgām muļķībām, un es vienkārši jutos tik forši. Es nezinu kas man tās par stulbām aizturēm, bet es tagad redzu cik ļoti pati sev biju ierobežojusi dzīvi un vilkusi sevi lejā, vientulības bezdibenī. Varbūt man tomēr šeit būs draudzenes vienu dienu.
Mūzika: aesop rock - none shall pass
|
Februāris 23., 2013
 | 21:37
Es, protams, dzīvoju savā pasaulē, kur viss citiem labi zināmais, pielec daudz lēnāk. Bet ja nu tomēr kāds vēl šo nezin, tad gribēju padalīties kā atrisināt pinkainu, sausu, spurainu un nespīdīgu matu problēmu. Matu sukas, spīdumam, ar dabīgiem sariem. Tadadāāāā! Nespēju noticēt, ka agrāk tādas nelietoju. Pirms kāda mēneša saņēmos un investēju kārtīgā koka matu sukā ar dabīgiem sariem - samaksāju laikam ap 13 mārciņām, bet ir tāds efekts. Un man patiešām ir traki tie mati - varu likt dārgus kondicionierus, maskas, olīveļļas - nekas nespīd, mati kā pakulas, pinkaini gali. Sāku ķemmēt ar savu jauno ķemmi, un ievēroju, ka pēkšņi matiem kaut kāds spīdums un struktūra. Bet pierādījums visam bija trešdienas vakars, kad ar draudziņu bijām pasākumā, viņš pagriezās pret mani, dziļdomīgi lūkojoties uz maniem matiem, sapņaini noteica, ka es gan esot labi iztaisnojusi matus un cik smuki izskatoties. Es gandrīz aizrijos, jo biju tikai ieskrējusi mājās, izmazgājusi matus, ļāvusi tiem dabīgi izžūt bez nekādiem speciāliem līdzekļiem, un sparīgi biju izķemmējusi tos uz visām pusēm ar savu lielisko ķemmi. Tā lūk, ja? Tā, ka ja kādai vēl tādas ķemmes nav - iesaku!!! (man gan ir tāda parastā suka, nevis apaļā kā bildē, bet tas tā, uzskates materiālam)
Bet es arī daudz ēdu treknas zivis, avokado, linsēklas un riekstus.
|
|
|
|