|
Marts 17., 2013
 | 14:21 - 10k race training
Pagājušā gada sacensību uzvarētāja noskrēja 10 kilometrus 36 minūtēs. Man vēl ir daudz jāstrādā, bet es šodien uzstādīju savu 5 kilometru labāko rezultātu - 25 minūtes ar astīti. Un man ir 4 mēneši laika.
|
 | 13:11
Ideāls svētdienas rīts. Vakar no rīta bija dikti nelabi, baidījos, ka tas jau no tām tabletēm, kā paredzēju, bet nē, viss šodien kārtībā. Varbūt tapēc, ka nebija jāiet uz darbu, un modos pie draudziņa. Pavadījām lielisku vakaru divvientulībā, skatoties filmas un seriālus, čalojot par niekiem, vārtoties pa gultu, pusnaktī skatījāmies F1 kvalifikācijas braucienu, viņš cēlās 6 no rīta lai skatītos grand prix, bet es tikmēr izskatījās jauka un mīlīga (viņa vārdi), miegaini satuntulējusies segās. Pirmie mani vārdi, kad pamodos ap 10 no rīta šorīt: "Kurš uzvarēja??", un kad uzzināju, ka Raikonens, pilnīgi palēcos gultā, jo man vienmēr ir bijusi mazliet traka aizraušanās ar Raikonenenu jau no bērnu dienām. Tā kā dažs labs bija miegains no sacīkšu skatīšanās, biju labākā draudzene pasaulē un devos rīta pastaigā nopirkt mums kafijas un siltus kruasānus, tikai sanāca aizkavēties uz veselu stundu, jo tipiskā sieviešu manierē ieraudzīju izpārdošanu, un vajadzēja (pilnīgi random) iet un uzmērīt pāris sporta džemperus.
Tagad esmu mājās, esmu par vienu sporta džemperi un diviem džinsu pāriem bagātāka, labu sajūtu pārpildīta, došos ārā paskriet, un dzīve uz doto brīdi ir skaista.
|
Marts 15., 2013
| 19:55
Nespēju noticēt. Esmu oficiāli pieteikusies Londonas 10k skrējienam! Mans darbs sponsorē mani un vēl dažus cilvēkus un mēs skrienam labdarībai. Šodien jau saņēmu savu skriešanas t-kreklu, kas to visu pēkšņi padara stipri reālu. Man vienmēr ir patikusi skriešana (ko neviens īsti nesaprot), bet nekad nebiju saņēmusies skriet kādā pasākumā, bet tad darbā pļāpāju ar vienu puisi no citas nodaļas, kaut ko sačalojām par skriešanu, un bāc, man ir piedāvājums. Lai gan atkal gribēju baidīties un ierakties ar galvu zemē, atcerējos par savu apņemšanos visam teikt "jā", un, lūk, tagad tas notiek. Varbūt man viss izdosies, un kas zin, varbūt nākamgad skriešu pusmaratonu, varbūt kādreiz dzīvē noskriešu maratonu? (Tas ir mans klusais sapnis). Un pēkšņi tam visam ir pavisam cita jēga - iet ārā, skriet, "pārsist" pašai sevi. Nav jau tā, ka pirms tam nebija, bet tomēr. Tagad ir trīs mēneši trenēties, ceru, ka tas šausmīgais slapjdraņķis, kas šobrīd darās aiz loga, vienreiz beigsies.
|
Marts 12., 2013
| 21:07
Reizēm es tiešām mīlu savu darbu (pat nezinu vai tas ir sarkasms vai nē).
Pirmais zvans šodien no rīta, kamēr es vēl visa tāda priecīga, nu tur jauna diena, viss no jauna, jē, bla, bla, bla.
Paceļu klausuli: Hello, you're through to Sam, how can I help?"
Otrā pusē neviens ar laipnībām nevilcinās: Oh, hello. Ok, look, I will really try not to be bloody rude, because I understand this might not be your fault, but I need to kick someone's ass! (Manas uzacis uzšaujas uz debesīm, bet esmu labi trenēta manierēs)
Tikpat laipni atbildu: Okaaaaaay.. So what is your query about?
Izrādās, ka kāds viņam nosūtījis e-pastu, bet nav beigās parakstījis savu vārdu (piezīmei, epasti iet caur generic e-pasta adresi, kuru lieto visi darbinieki). Tad nu brēku sacēlis. Jebkurā gadījumā, uzstājīgais kungs vēlās runāt ar manu pārzini. Mana pārzine, pasaules laipnāka un savāktākā dāma, parunā ar kungu trīs sekundes un nosviež klausuli, raudot izbrāžas no biroja, izrādās nosaukta par stulbo idioti. Laipnais kungs vēloties runāt ar menedžeri.
Mūsu menedžeris nosēž pie telefona pusstundu, rāmi, pacietīgi uzklausas visas sūdzības, beigās klusi noliek klausuli, pagriežas pret visiem mums, kas puspavērtām mutēm sekojuši līdz kas notiek, un paziņo: Well, he just told me I live in a monkey house! Visi locīdamies rēc.
Un šitā katru dienu. Kapēc cilvēki nesaprot, ka viss nenotiek kā viņi to grib, un ar laipnību un profesionālismu var panākt daudz vairāk, johaidī.
Bet šis viss man audzē tādu nervu izturību, plus mana angļu valoda sāk izteikti līdzināties iezemiešu valodai - akcents kļūst aizvien nemanāmāks.
|
Marts 11., 2013
| 19:25
I know what it's like when people go away. It's agony for a week, then painful for a week, then you begin to forget, and then it seems as if it never happened, it happened to someone else, and you start shrugging. You say, dingo, it's life, that's the way things are. Stupid things like that. As if you haven't really lost something for ever.
|
|
|
|