|
Februāris 28., 2013
 | 21:09
Sēžu gultā, dzerot karsto šokolādi, kas pagatavota izpeldinot milzīgu šokolādes kluci karstā pienā (mmm) un jūtos varen priecīga. Priecīga, jo biju izgājusi pilsētā ar meitenēm. Un tas ir man kas neraksturīgs. Lai gan man ir labākā draudzene un bijušas draudzenes skolas laikos, vienmēr esmu propagandējusi, ka man labāk ar puišiem, vieglāk. Tā dauzījos apkārt ar puikām visu dzīvi, bet pēdējā laikā sāku smagi izjust, ka man pietrūkst sievišķīgā elementa manā dzīvē. Un īpaši traki ir, jo neesmu kultivējusi nekādas draudzības no tīņa gadiem, tapēc tagad pa vidu saviem divdesmit, draudzības vairs tik viegli neraisās. Turklāt arī draudziņš visu laiku tādā neizpratnē, ja atceraties, kā man var nebūt draudzeņu. Bet man taču ir bail no meitenēm, jo ar viņām viss ir tik grūti, vismaz manā galvā, turklāt vēl esot citā valstī.
Jebkurā gadījumā, brīdī, kad Šarlīna no darba, piebrauca man blakus uz sava riteņkrēsla un smaidīgi ievaicājās "Sam, you like make up, don't you?, atcerējos savu apņemšanos visam teikt "jā", un piekritu doties uz kaut kādu pasākumu/izstādi/šovu par kosmētiku, skaistumkopšanu un citām figņām kopā ar viņu un viņas draudzeni Klēru. Lieki teikt, ka pirms došanās, kā vienmēr gribēju samuldēt, ka netieku vai citus attaisnojumus, jo man nudien ir bail iepazīties ar jauniem cilvēkiem (tipa, ko par mani padomās, ja nu kaut ko ne tā pateikšu, visi šitie stulbie tārpi galvā, zinu), bet saņēmos un aizgāju. Un? Had the time of my life - pāris stundas vazājāmies gar kosmētikas stendiem, pētījām dziedinošos kristālus, degustējām kūkas un trifeles, smējāmies par meitenīgām muļķībām, un es vienkārši jutos tik forši. Es nezinu kas man tās par stulbām aizturēm, bet es tagad redzu cik ļoti pati sev biju ierobežojusi dzīvi un vilkusi sevi lejā, vientulības bezdibenī. Varbūt man tomēr šeit būs draudzenes vienu dienu.
Mūzika: aesop rock - none shall pass
|
Oktobris 27., 2012
 | 15:02
Es vienreiz patiešām sajukšu prātā. Vakar, pirms es aizgāju ēst ar Karlu, Elai viss bija kārtībā, smējāmies, runājām, viss labi. Kad Karls atbrauca, man vajadzēja ieskriet mājās paņemt dvieli, jo motocikls bija galīgi slapjš, uz ko šī tur kaut ko sāka pīkstēt, redz jo pavēru durvis (mums ir viena no tām unikālajām angļu mājām, kur, ieejot mājā, uzreiz esi dzīvojamajā istabā, kur Ela arī dzīvo, jo viņai patīk.) Nezinu kas tur viņai par skandalēšanas vilni uznāca, laikam sastresojās, ka Karls redzēs viņas istabu vai viņu, kas to zin, kas tajā miskastē, kas viņai galvā, darās. Karls pēc tam vēl pasmējās, ka viņam vispār neinteresē kāda viņai istaba vai ko viņa tur dara, viņš ir atbraucis man pakaļ un citu mājās neskatās. Katrā ziņā, šorīt no rīta nogāju virtuvē, man tika veltīts tāds skatiens, ka es varētu turpat uz vietas izkūpēt gaisā no tās naida devas. Pajautāju vai viņa grib kafiju, uz ko saņēmu tik dusmīgu nē, ka sapratu, atkal kaut kas nav labi un aizgāju atpakaļ gulēt. Nu un tagad visu dienu staigā dusmīga pa mājām, cērt visas durvis un sēž savā istabā ieslēgusies. Pats labākais, ka vakarā ir viņas dzimšanas dienas pasēdēšana paredzēta, nāks tur kaut kādas meitenes. Domājat man ir vispār vēlme iet lejā un pasēdēt? Es tur tās meitenes vispār nepazīstu, un šī atkal dusmīga par kaut ko. Nu ko es tur darīšu? Briesmīgi sarežģīti viņai ir dzīvot, es nesaprotu. Ko tur daudz, es pasēdēšu savā istabā un filmas paskatīšos, neiešu tur kaut ko prasīt.
|
Oktobris 11., 2012
 | 17:47
Es vairs īsti nesaprotu vai patiešām es esmu tik briesmīgs cilvēks, ka pa taisno varu šļūkt uz elli, vai arī dažiem cilvēkiem jāiemācās vieglāk dzīvot. Nu sanāca tāda situācija vakar, ka aizgāju ciemos un palūdzu Elai lai atbrauc man pakaļ, tā ap 11iem. Tur burtiski 5 - 10 minūšu brauciens, vienkārši pa vidu tāds babaju rajons, ka vienai tur vazāties nebūtu jautri. Nu ok, viņa man ap tiem vienpadsmitiem atraksta, ka būs pie veikala pus12os. Man tik briesmīgi jautri gāja, ka draugs pieteicās mani aizvadīt līdz mājām un viss būs ok. Bija vēl 20 minūtes palikušas līdz tiem pus12iem. Aizsūtu īsziņu, jo šai tagad jauns Aifouns, no kura caurām dienām nevar atlipt. 15 minūtes klusums, es ballējos uz velna paraušanu, pēkšņi atnāk īsziņa, sak, nē, nu paldies, es jau te lejā sēžu, nu neko, tad es braucu prom! Man protams nelāgi, es uzreiz zvanu, prasu vai man iet lejā uz ko tādi šņācieni, ka nē, lai jau es paliekot, viņa braucot mājās. Aizgāju mājās ap kādiem diviem naktī, šodien no rīta piecēlos agrāk, nopirku smuku kartiņu ar mincīšiem un iekšā uzrakstīju, ka ļoti atvainojos par iepriekšējo dienu, noliku uz galda darbā, jo viņa nāk vēlāk. Nu bet vai tad kāds uz to kartiņu paskatījās? Visu dienu uz mani skatījās tā kā būtu jāvemj, tagad mājās aizcirtusi durvis un sēž savā istabā. Varbūt es kaut ko nesaprotu, varbūt es esmu savādāka, bet, es savu soli uz priekšu paspēru un atvainojos. Ja to nevar pieņemt kā cilvēks, tad viņa var iet trīs mājas tālāk, riebjas šitās scēnas.
|
Oktobris 8., 2012
| 18:54
Jums ir kādreiz sajūta, ka satiekat cilvēku, un jau pirmajā sekundē jūtat, ka starp jums kaut kas ir? Es te nedomāju visādas kaislības, šmaislības, es te vairāk par draudzību un saprašanos. Es, piemēram, esmu izteikti nekomunikabls cilvēks, kuram ir grūti piespiesties ar kādu veidot kontaktu. Lielākoties mani cilvēki neinteresē. Bet tajā brīdī, kad Vikija sāka parādīties mūsu stāvā, ejot garām manam galdam, es viņu pamanīju, un pie sevis nodomāju, cik glīta meitene. Jā, man patīk skatīties uz skaistām meitenēm, un es apbrīnoju skaistus cilvēkus. Un tad Vikija pievienojās manai komandai uz nedēļu kā papildus darbinieks, kas palīdz tikt galā ar lielajiem darba apjomiem, mēs pārmijām pāris vārdus, bet sasmaidījāmies jau no pirmās reizes, jo viņa ne tikai ir pievilcīga, bet liekas ārkārtīgi gudra un artikulēta (es vienkārši ieslīgtsu ekstāzē labi artikulētu cilvēku tuvumā). Pa to vienu nedēļu mēs daudz nerunājām, jo izskatās, ka arī viņa nav no cilvēkiem, kas mēģina visiem iepatikties, pačalot un līst kur nevajag, taču cik esam komunicējušas, es vienkārši jūtos nenormāli brīvi un sirsnīgi, un mēs visu laiku smejamies. Un šodien viņa mani ieraudzīja parkā, ēdot manas pusdienas, un tā kautrīgi pienāca klāt, bet Ela jau bija atkal par kaut ko pārgriezusi acis, neļaujot mums normāli parunāt, tik apvaicājāmies viena otrai kā iet un kas jauns, man jau bija jāiet atpakaļ. Bet es zinu, ka es nenormāli gribētu kādreiz ar viņu kaut kur aiziet, pasēdēt pie kafijas tases, parunāties, paskatīties, kas zin, ja nu mēs patiešām esam līdzīgas.
Tā redz, pienāk laiki, kad arī man apnīk būt vienīgajai puišu baros, un gribās kādu draudzeni.
|
|
|
|