|
Decembris 7., 2013
 | 20:20
Ak, iespējams, ka nākamais gads būs zem ceļošanas zīmes, īk!
Janvāra beigās ar meitenēm dodamies uz Parīzi, uz 4 dienām. Ar autobusu un palikšanu hosteļos. Bet es varu saderēt, ka būs vienkārši lieliski! Marta beigās darba brauciens uz Amsterdamu ar aizbildinājumu skatīties arhitektūru, bet no visiem plāniem vairāk izklausās, ka būs dzerstiņš un neviens savas otrās puses neņem līdzi (kad nevainīgi pajautāju vai otrās puses arī brauc līdzi, man tika veltīti šausmu skatieni - tu ko, galīgi traka??). Vasarā ieplānots doties paciemoties pie Marijas ģimenes Bulgārijā. Viņai tās ir mājas, bet man būs eksotisks ceļojums. Un kas zin, ja nu atkal būs kāda motocikla tūre?
Man nav ne jausmas kā es visu pavilkšu finansiāli, bet tam nav nozīmes, gribu redzēt pasauli!
|
Novembris 29., 2013
 | 22:50
Neņemot vērā faktu, ka nebijām Madridē, uzskatu, ka Spānijā esmu redzējusi diezgan daudz, tā lūk. Esmu gozējusies vidusjūras krastā, uzbraukusi mākoņos, pabijusi kalnu virsotnēs, palūkojusies uz ūdenskritumiem, atsalusi tik tālu, ka nevar paiet un ir klusi jāraud motocikla ķiverē, atēdusies tapas, pārdzērusies vīnu, iemācījusies šo un to spāniski. Pilna atskaite ar foto un stulbiem komentāriem, kaut kad vēlāk. Kopumā vairāk kā 2000 jūdzes. Jūtos lepna par sevi, ka izturēju šo pasākumu.
|
Novembris 15., 2013
| 08:38
Un sakiet, ka es neesmu pakošanās zvērs. Visi mani apsmēja, ka man nebūs vietas neko sapakot ar vienu motocikla koferīti.
6 topi
2 pāri bikšu
šorti
3 pāri zeķubikšu
svārki
apakšveļa un peldkostīms
papēžu kurpes
sporta apavi
jaka ar garām piedurknēm
žakete
āra jaka
kosmētikas soma, rotaslietas, zeķes, skaistumkopšanas krēmi utc
maza plecu somiņa
Neko par ceļošanu daudz nezinu, bet domāju, ka pietiks. Sapakojos pusstundā.
|
Septembris 29., 2013
 | 19:14
Jūtos priecīga un satraukta - esmu iegādājusies savas pirmās, īstās motocikla bikses - ar visiem ceļu sargiem un simts kabatām un slēdžiem no ūdensizturīga materiāla, viss kā vajag, vēl tikai vajag jaku un apavus. Tas sāk palikt nopietni.
Vakar gandrīz piečurāju bikses, kad devāmies uz motociklistu veikalu, lai varu piemērīt dažādas jakas un citus apģērba gabalus. Uzreiz jau izrādījās, ka man, kā tipiskai meitenei patīk dārgas lietas - rokas tikai stiepās uz īstajām ādas jakām par vairākiem simtiem mārciņu, jo tas pavisam cits skats - viss skaisti pieguļ, es joprojām izskatos kā dāma, bet toties with a punch. Karls pārsmējās kad locījos iekšā un ārā no biksēm, un visu skaļi komentēju vai ģērbtuvēs likos uz deguna - padomājat paši, visur iešūti aizsargi, uzpleči un kas tik vēl ne - uzvelku jaku, tur kādi 5 kilogrami uz maniem pleciem. Vienā no pilnajiem ietērpiem drūmi paziņoju, ka izskatos tā it kā rīt došos kosmosa ekspedīcijā uz mēnesi, par ko kāds būdīgāks onkulis, blakus stāvot, sāka smieties.
Savus brīvdienu rītus vadām skatoties "Long Way Round" - dokumentālo filmu kā Ewan McGregor ar savu labāko draugu ceļoja uz motocikla apkārt pasaulei 2004. gadā. Es skaitu dienas līdz mūsu ceļojumam. Labi, tas būs tikai divas nedēļas bez nekā ekstrēma, bet man viss iekšā kņudinās no piedzīvojuma smaržas tepat degungalā. Un mazliet arī bail - vai es varēšu izturēt stundām sēdēt motocikla aizmugurē, pārvietojoties pa garlaicīgiem ceļiem (jo es neesmu tik lētticīga, ka iedomāšos, ka viss būs 100% skaisti, brīnišķīgas ainavas un kas vēl ne). Bet viss būs lieliski, es vienkārši to jūtu.
|
Janvāris 28., 2013
| 17:27
Izdomāju vēlreiz noskatīties "Vicky Cristina Barcelona", jo vēl joprojām esmu mazliet aizkavējusies ceļojuma noskaņās, un gribēju piedzīvot Barselonas sajūtu, redzot filmā ieliņas, kuras esmu izstaigājusi, kad vienā filmas brīdī parādās bārs, kurš priekš manis patiešām bija Barselonas iespaidīgākais moments - absinta bārs "Bar Marsella" - pirmo reizi dzīvē dzēru tik stipru absintu, ka pēc vienas glāzes biju pilnīgā lupatā. Bet vēl vairāk par pašu absintu mani iespaidoja interjers, jo viss, kas tur bija no bāra, bija milzīga telpa ar augstiem, nolupušiem griestiem, vecām mēbelēm, maziem koka galdiņiem un briesmīgām tualetēm. Gar sienām milzīgi, veci spoguļi un uz plauktiem arhaiska paskata pudeles, klātas ar putekļiem un zirnekļu tīkliem. Nu bezmaz vai kā tur izskatījies pirms 200 gadiem, tā arī šobrīd. Bārā strādāja tikai draudīga paskata vīrieši, jo, pieļauju, ka absinta stiprums, ļoti daudzveidīgā publika un Ramblas tuvums, ne vienmēr ir tā labākā kombinācija (kad mēs tur bijām, kaut kāds vīrs ar sievu sadzērušies kāvās, man gandrīz sejā ielidoja pudele), un kad mēs tikai ienācām, neviens īsti neuzdeva jautājumus ko mēs gribam, bet nosvieda priekšā pa cukura gabaliņam, divas jau piepildītas glāzes, mazas dakšiņas un ūdens pudeli ar izdurtu caurumu korķī.
|
|
|
|