|
Aprīlis 9., 2016
 | 18:18
Es domāju, ir pēdējais laiks pieņemt faktu, ka nekas man dzīvē nenāk viegli. Nu vismaz nekas, par ko ir vērts pacīnīties un nepadoties. Un man nav spīdošu talantu - tikai smags darbs.
Šodien devos kārtot motocikla CBT (Compulsory Basic Training) - nepilnas dienas apmācību, kuras beigās iegūsti sertifikātu, ka vari lietot motociklu līdz 125cc ar L (learner) zīmi. Pēc tam, ja ir vēlme, divu gadu laika posmā vari praktizēties un nolikt tiesības. Puse dienas paiet noslēgtā teritorijā, mācoties pamatus - kontroli, ātrumu pārslēgšanu, apstāšanos, manevrus utt. Otrajā dienas pusē dodies satiksmē.
Lieki teikt, ka līdz satiksmei es nemaz nenokļuvu.
Vispirms, diena sākās ar lietu - riebīgu, pelēku, 'es te līšu visu dienu, jā?' lietu. Kad ierados apmācību placī, izrādījās, ka būšu viena pati ar instruktoru. Par agru sapriecājos (jo instruktors bija dikten foršs, jauns un mēs uzreiz sapratāmies), jo, izrādījās, ka manas īsās punduru kājas nesniedzas līdz zemei uz viņu piedāvātā motocikla (lai gan pirms mēneša veikalā dievojās, ka viss būs labi). Medaļa, instruktoram, viņš man operatīvi saorganizēja apmācību citā vietā un pat aizveda mani uz sava motocikla (labi, ka man pašai bija sava ķivere un drēbes līdzi). Otrajā vietā man jau bija pavisam cits stāsts - tiku pievienota 3 citiem 'studentiem', kuri visi jau sen mācēja braukt ar motociklu, bet bija ieradušies atjaunot savus sertifikātus. Forši būt vienīgajai idiotei, kura neko vispār nemāk.
Šeit, negribu vainot citus, ka man patiešām ātri nepielec, bet, goda vārds, mans jaunais instruktors bija briesmīgs. Pirmkārt, viņš bija vienkārši kaitinošs - viens no tiem tipāžiem, kas domā, ka ir briesmīgi komiski un viņiem ir laba humora izjūta, bet beigās viss ko viņš darīja, bija viena irgāšanās, ka dažbrīd man likās, ka viņam visi nav mājās. Otrkārt, tapēc, ka visi citi jau mācēja braukt, varēja just, ka viņš negribēja ar mani ņemties - man viss bija jādara atsevišķi un izskatījās, ka viņš bija nepacietīgs, jo es visu bremzēju ar savu lēno apļošanu pa placi. Nepalīdzēja arī fakts, ka vienā brīdī viņš pat sāka uz mani kliegt, kad kārtējo reizi nepacēlu kāju no zemes, un pārējie visi nobolīja acis un pameta placi lai uzpīpētu, sak, šī tur vēl ilgi ņemsies.
Beigu beigās, man atsūtīja personīgo palīgu - Ričardu, kurš dažreiz palīdz nervozākiem braucējiem, un viņam tiešām pateicība - viņš mani nomierināja, atbildēja uz visiem jautājumiem, bija pacietīgs, iejūtīgs un neņirdza vai nemētāja stulbus jokus. 10 minūšu laikā es jau vizinājos apkārt bez bailēm, kur iepriekšējais instruktors ar mani bija ņēmies stundu un līdz asarām. Protams, grūti bija tik un tā, bet pamanījos no sevis izspiest ātrumu pārslēgšanu, lēnu, kontrolētu braukšanu , bremzēšanu un 8nieku. Pēc visa šī (4 stundas ar pārtraukumiem, jo zvaigžņu studentiem maisījos pa kājām) man vairs smadzenes nestrādāja no visas tās koncentrēšanās un roku locītavas sāpēja kā trakas. Pamanījos arī nokrist 3 reizes (tagad sēžu ar sapampušu kāju), bet turējos kā spartietis un izlikos, ka viss ir smieklīgi un nekas nesāp.
Iešu atpakaļ un turpināšu mācīties. Nu neesmu es tas dabiski talantīgais cilvēks, kas atnāca, ieraudzīja un uzvarēja. Caur sviedriem un asarām, bet iemācīšos.
|
Novembris 29., 2013
| 22:50
Neņemot vērā faktu, ka nebijām Madridē, uzskatu, ka Spānijā esmu redzējusi diezgan daudz, tā lūk. Esmu gozējusies vidusjūras krastā, uzbraukusi mākoņos, pabijusi kalnu virsotnēs, palūkojusies uz ūdenskritumiem, atsalusi tik tālu, ka nevar paiet un ir klusi jāraud motocikla ķiverē, atēdusies tapas, pārdzērusies vīnu, iemācījusies šo un to spāniski. Pilna atskaite ar foto un stulbiem komentāriem, kaut kad vēlāk. Kopumā vairāk kā 2000 jūdzes. Jūtos lepna par sevi, ka izturēju šo pasākumu.
|
Septembris 29., 2013
 | 19:14
Jūtos priecīga un satraukta - esmu iegādājusies savas pirmās, īstās motocikla bikses - ar visiem ceļu sargiem un simts kabatām un slēdžiem no ūdensizturīga materiāla, viss kā vajag, vēl tikai vajag jaku un apavus. Tas sāk palikt nopietni.
Vakar gandrīz piečurāju bikses, kad devāmies uz motociklistu veikalu, lai varu piemērīt dažādas jakas un citus apģērba gabalus. Uzreiz jau izrādījās, ka man, kā tipiskai meitenei patīk dārgas lietas - rokas tikai stiepās uz īstajām ādas jakām par vairākiem simtiem mārciņu, jo tas pavisam cits skats - viss skaisti pieguļ, es joprojām izskatos kā dāma, bet toties with a punch. Karls pārsmējās kad locījos iekšā un ārā no biksēm, un visu skaļi komentēju vai ģērbtuvēs likos uz deguna - padomājat paši, visur iešūti aizsargi, uzpleči un kas tik vēl ne - uzvelku jaku, tur kādi 5 kilogrami uz maniem pleciem. Vienā no pilnajiem ietērpiem drūmi paziņoju, ka izskatos tā it kā rīt došos kosmosa ekspedīcijā uz mēnesi, par ko kāds būdīgāks onkulis, blakus stāvot, sāka smieties.
Savus brīvdienu rītus vadām skatoties "Long Way Round" - dokumentālo filmu kā Ewan McGregor ar savu labāko draugu ceļoja uz motocikla apkārt pasaulei 2004. gadā. Es skaitu dienas līdz mūsu ceļojumam. Labi, tas būs tikai divas nedēļas bez nekā ekstrēma, bet man viss iekšā kņudinās no piedzīvojuma smaržas tepat degungalā. Un mazliet arī bail - vai es varēšu izturēt stundām sēdēt motocikla aizmugurē, pārvietojoties pa garlaicīgiem ceļiem (jo es neesmu tik lētticīga, ka iedomāšos, ka viss būs 100% skaisti, brīnišķīgas ainavas un kas vēl ne). Bet viss būs lieliski, es vienkārši to jūtu.
|
|
|
|