|
Oktobris 8., 2013
 | 20:19
Guess who got the job????!!!
|
Oktobris 6., 2013
 | 17:55
Uhū, es pabeidzu darbu, kuru man arhitekts iedeva uz šīm brīvdienām. Protams, nezinu vai esmu visu izdarījusi 100% kā nākas, bet visas lietas, kuras nesapratu, esmu pierakstījusi lai varu rīt uzdot jautājumus. Bet lielos vilcienos viss ir izdarīts. Es atcerējos kā strādāt ar programmu, un arī tehniskās lietas vairs nav tik biedējošas - ar nelielu gūgles palīdzību, es sāku saprast kas un kā. Arī ja nedabūšu darbu, es vienkārši jūtos priecīga, ka nepadevos, ka izdarīju cik varēju.
Mūzika: chase & status - lost and not found
|
Oktobris 5., 2013
| 13:31
Šīs brīvdienas būs all work, no play. Bet ko es darīšu? Es rasēšu! Jūtos mazliet savādi - neesmu atvērusi AutoCAD kādus 4 gadus. Man likās, ka tas būs kā braukt ar riteni, bet pirmās 10 minūtes bija briesmīgas - es neatceros komandas, es neatceros kā ko darīt, es nespēju saprast kā var 4 gados visu aizmirst. Es biju viena no labākajiem rasētājiem, un zināju tik daudzus trikus un rasēju tik ātri kā neviens. Turklāt es pārstāju lietot AutoCAD tieši ap to laiku kad iznāca 2009, kurā viss interfeiss bija izmainīts, un man ļoti nepatika. Tagad jūtu, ka jāpalasa kāda mācību grāmata lai saprastu kas vispār notiek un kā kas jādara.
Nepalīdz arī tas, ka pavisam neesmu pazīstama ar angļu projektiem - daudz kas liekas pazīstams, bet tajā pašā laikā, valodas ziņā, es jūku prātā, jo nezinu tik daudzas lietas, vārdus, kas ko nozīmē, kā ko izskaidrot, būvniecības likumdošanu utt.
Un vislielākā nožēla, ka bija jāatgriežas pie Windows. Labi, man šobrīd ir gan Linux gan Windows uz datora. Windows tikai priekš rasēšanas, bet es biju aizmirsusi cik Windows ir pretīgs un jau tagad, tikai lietojot internetu, dators jau karst un pūš un ņemās, kamēr ar Linux es varēju darīt simtiem lietu kopā, nebija nekādu problēmu. Fui, Windows.
|
Septembris 30., 2013
| 18:01
Kāpēc es esmu tik neizturīga pret stresiem vai grūtiem brīžiem? Ir cilvēki, kas māk visu panest ar dzelžainu neatlaidību un būt stipri kā kalni, tikai es nē. Kā kas (un visbiežāk tieši darbs), tā man sākas problēmas. Darbā viss tikai iet lavīnā uz leju vien, man patiešām ir iestājusies melnā strīpa pēc kaut kāda mazā uzrāviena augustā - man jau ir paranoja, ka mana menedžere mani ienīst, un kā lai tā nedomā, kad dari visu kas vien tavos spēkos, bet nekas, nekad viņai nav labi. Pat šodien, kad stiepos un rāvos uz visām pusēm lai viss būtu padarīts, periodiski viņu informēju dienas gaitā par visu, kur kaut kas neizdodas, lai viņa zinātu iemeslus - sistēmas problēmas, jāgaida uz citiem utml. Izdarīju visu kas vien bija izdarāms, pusdienlaikā paprasīju papildus darbu, vakarpusē aizgāju palīdzēt citam departamentam, jo man vairs nebija darba (bet varēju taču izlikties, ka ir ko darīt, ne?), bet piecos vakarā, kad slēdzu ārā datoru, viņa tādu nepatiku sejā novelk, nu vai tad šitais ir tikai cik daudz es esot izdarījusi, un izskatās kā vecāsmātes rūgumpods. Nahuj visu šito. Man visa seja ir izsitusies tajās hormonu pumpās kuras es dabūju kad man ir stress, mati atkal krīt čupām ārā, un kad jāiet gulēt, atkal ir tās lēkmes, kad nevaru paelpot. Un kā dēļ? Nebūtu tas ceļojums, būtu man kaut viena mēneša iekrājumi, mestu visus viņu sūda papīrus gaisā un izstampātu no biroja bez atvadām, lai viņi visi iet dirst.
Pardon my french.
|
Septembris 29., 2013
| 19:14
Jūtos priecīga un satraukta - esmu iegādājusies savas pirmās, īstās motocikla bikses - ar visiem ceļu sargiem un simts kabatām un slēdžiem no ūdensizturīga materiāla, viss kā vajag, vēl tikai vajag jaku un apavus. Tas sāk palikt nopietni.
Vakar gandrīz piečurāju bikses, kad devāmies uz motociklistu veikalu, lai varu piemērīt dažādas jakas un citus apģērba gabalus. Uzreiz jau izrādījās, ka man, kā tipiskai meitenei patīk dārgas lietas - rokas tikai stiepās uz īstajām ādas jakām par vairākiem simtiem mārciņu, jo tas pavisam cits skats - viss skaisti pieguļ, es joprojām izskatos kā dāma, bet toties with a punch. Karls pārsmējās kad locījos iekšā un ārā no biksēm, un visu skaļi komentēju vai ģērbtuvēs likos uz deguna - padomājat paši, visur iešūti aizsargi, uzpleči un kas tik vēl ne - uzvelku jaku, tur kādi 5 kilogrami uz maniem pleciem. Vienā no pilnajiem ietērpiem drūmi paziņoju, ka izskatos tā it kā rīt došos kosmosa ekspedīcijā uz mēnesi, par ko kāds būdīgāks onkulis, blakus stāvot, sāka smieties.
Savus brīvdienu rītus vadām skatoties "Long Way Round" - dokumentālo filmu kā Ewan McGregor ar savu labāko draugu ceļoja uz motocikla apkārt pasaulei 2004. gadā. Es skaitu dienas līdz mūsu ceļojumam. Labi, tas būs tikai divas nedēļas bez nekā ekstrēma, bet man viss iekšā kņudinās no piedzīvojuma smaržas tepat degungalā. Un mazliet arī bail - vai es varēšu izturēt stundām sēdēt motocikla aizmugurē, pārvietojoties pa garlaicīgiem ceļiem (jo es neesmu tik lētticīga, ka iedomāšos, ka viss būs 100% skaisti, brīnišķīgas ainavas un kas vēl ne). Bet viss būs lieliski, es vienkārši to jūtu.
|
|
|
|