|
Oktobris 17., 2013
 | 18:03
Mans jaunais blenderis un mājās gatavotais humuss ir mani pievīluši un atstājuši savādu rūgtuma piegaršu mutē - gan filozofiskā, gan nepārnestā nozīmē. Blenderis likās tāds zvērs - nezinu cik tur kilogrami tā svara, bet viss laikam tajā metālā un stikla traukā. Ar humusu blenderis smagi cīnījās, ka man visu laiku bija jāiet talkā ar karoti apmaisīt, pabīdīt zirņus malā, pa laikam saņemot pilnu seju zirņu un ķiploku gabaliem. Tā mēs tur mocījāmies 15 minūtes, un pat tagad, kad jau liku humusu ledusskapī, mēģināju ieēst vēl vienu cerīgu karoti - uzkodu uz veselas ķiploka daivas.
Un humuss? Nu ko tas humuss, laikam gan mana vaina bija, ka saliku par daudz sezama pastas - tahini, tagad tāda rūgta piegarša, kas tam tahini ir raksturīgi. Laikam pārāk esmu arī atēdusies tos visus veikala humusus - īpaši karamelizēto sīpolu humusu. Uz šito vairs neceļās. Bet nu neko, gan jau ar burkāniem pa brīvdienām noēdīšu.
Phe.
|
Oktobris 15., 2013
 | 20:04
Nu kapēc, kapēc Vitamīns C jātaisa vairāk kā centimetru lielās, sausās, krītveidīgās tabletēs ar skābu garšu? Un tad es brīnos katru vakaru, ka nevaru savus vitamīnus iedzert - viss līp un sprūst kaklā, citreiz bezmaz vai jāvemj. Tiešām jāsāk laikam pirkt bērnu košļājamās tabletes.
|
Oktobris 13., 2013
| 16:01
Šodien jūtos produktīva, pat īsti neko nedarot. Esmu pabeigusi lasīt "American Gods" (Neil Gaiman), kura, lai gan tik slavena grāmata, man nepavisam nepatika. Esmu iesākusi lasīt "Memoirs Of Geisha", un vispār, man ir tik daudz grāmatu priekš Kindles, ka man nepietiks dzīves visu izlasīt. (Ja kādam vajag ko īpašu, varu dalīties - tikai visas grāmatas, kas man ir, ir izdotas aptuveni līdz 2009. gadam).
Vinnēju ādas motocikla jaku ebay par ļoti mazām naudiņām, tā kā, attiecibā uz ceļojumu, līdz kuram tikai mēnesis tagad palicis (īk!!), viss notiek. Esmu dabūjusi motocikla bikses un jaku par aptuveni 55 mārciņām kopā, kas vienkārši nav reāli.
Un vēl man ļoti noveicās, ka izlēmu uzmest aci vietēju sludinājumu sadaļai un noķēru pavisam jaunu un mazlietotu blenderi (statisko ne rokās turamo). Kā es varēšu taisīt smūtijus un visas tās lietas, kuras līdz šim nevarēju, jo nebija blendera, vī! Nevaru sagaidīt. Tā kā visā visumā - pozitīva diena :)
|
| 11:53 - Today's mood.
|
Oktobris 9., 2013
| 23:27
Nezinu kāpēc, bet pēdējo mēnešu laikā esmu sākusi ļoti stipri aizdomāties par muguru. Savu un citu cilvēku mugurām. Man sāk griezties acīs cik daudziem cilvēkiem ir slikta stāja, tajā pašā skaitā arī man. Un nu jau ir par vēlu ko mainīt. Un ar skumjām atceros kā oma visu bērnību bakstīja lai sēžu ar taisnu muguru, un man tā riebās, ko var piekasīties. Vecāki nekad neaizrādīja, jo pašiem bija uzkumpušas muguras. Un tā ir ar tiem ofisu darbiem, skatos apkārt un retais sēž ar taisnu muguru. Pēc 8 stundām pie galda, nevienu vairs stāja neinteresē. Pati zinu, kā, reizēm, kad kāds garāks darbs jādara, patīk izgāzties pa krēslu, pleci savilkti uz priekšu un tik burās datora ekrānā. Bet tagad, stāvu spoguļa priekšā, un raudiens nāk. Kad piedomāju, tad vēl varu iztaisnoties, bet fakts kā tāds, ka pleci ir uz priekšu sabīdīti, lai cik es taisnoju un mēģinu izslieties, ko bērnībā neiesēdēju, kad kauli vēl auga, to vairs tagad izmainīt nevaru. Un žēl par citiem, īpaši jauniem, skaistiem cilvēkiem. Tik daudzas meitenes, piemēram, liek kosmētiku uz sejas, pucējas, cenšas staigāt modīgākajās drēbēs, bet kur tas skaistums, kad ar tādu puskupri apkārt staigā? Bet tiem puišiem jau arī vienalga, jo paši tādi. Skumji.
|
|
|
|