|
Oktobris 25., 2013
 | 16:18
Nu ko varu jums pastāstīt? Jaunais darbs ir lielisks, bet par izaicinājuma trūkumu nevaru sūdzēties. Sākot ar faktu, ka jau pirmās dienas pirmajās piecās minūtēs varēju atmest domu, ka varēšu lēni pie visa pierast un man ļaus savā nodabā ieslīdēt darba ritmā - man uzreiz bija saruna ar Andiju, darbu saraksts, minimālas instrukcijas, visi aizņemti, nevienam neko paprasīt nevar. Būtībā ir tā, ka tikai mēs ar Andiju rasējam - pārējie nodarbojas ar būvniecības uzraudzīšanu, plānošanu, dokumentiem utt. Kad Andija nav birojā (kas ir bieži), man nav kam ko prasīt un atkal palīdz māte Gūgle. Vakar jau 10 no rīta, sparīgi skrēju pakaļ abiem priekšniekiem uz vienu no lielajiem objektiem, kur jutos kā idiote, sekojot Andijam līdzi cauri visai trīs stāvu ēkai, spiežoties ar viņu kopā vīriešu tualetēs starp pisuāriem un gudri mājot ar galvu, ka saprotu visu ko viņš man saka.
Bet tajā pašā laikā, neizskaidrojamu iemeslu dēļ Andijs man ļoti tic. Tic, ka es varu. Tāpēc jau šodien, 6.30 no rīta man bija jāaizstāj savs priekšnieks vietējo uzņēmēju sanāksmē, kur aptuveni 40 dažādu profesiju pārstāvji stādās priekšā, prezentē ko viņi dara, kādas darba iespējas meklē, ko var piedāvāt utt. Tā nu arī man tur bija jāstāv un jāsniedz runa par savu uzņēmumu, par ko man vakar, pirms gulētiešanas, panika nāca virsū. Bet viss izvērtās ļoti jauki, visi cilvēki bija šokā, ka Andijs mani izsūta uz šādu pasākumu manā otrajā darba dienā - man tika klapēts pa plecu, visi uz mani mīlīgi skatījās, sak, kāda maza meitenīte te atnākusi, kūkoja cik es esot jauka (daļa cilvēku mani atpazina no avīzes - jo es biju vietējā avīzē minēta kā jaunais uzņēmuma darbinieks), ka Andijam nākamajā sanāksmē būs nepatikšanas, bet kāds pat izteica variantu, ka Andijam varētu salauzt kājas, lai es varētu nākt uz sanāksmēm viņa vietā! :D Sanāksmē bija arī aģente no firmas, caur kuru mani pieņēma manā darbā, kura vispār man metās ap kaklu aiz lepnuma, ka es jau otrajā dienā darot kaut ko tādu. Visā visumā esmu apmierināta. Nogurusi, bet apmierināta. Man nav ne jausmas, ko nākotne nesīs, visticamāk jaunus riskus, jaunas situācijas, bet es domāju, viss būs labi. Tagad gan eju pasnaust.
|
Oktobris 24., 2013
| 07:42 - jauns darbs, jauna dzīve
Bet tā diena taču ir klāt!
Un ar neko īpašu pagaidām neizceļas - pamodos tikpat dusmīga un aizpampusi kā katru rītu. Un mazliet škebina kā pirms jebkā satraucoša manā dzīvē. Man ir bail.
|
Oktobris 20., 2013
| 11:19
Vakar biju tik dusmīga, nu tik dusmīga. Jo man ir piegriezies dzīvot šajos laikos, kad cilvēka organisms ir tik sačakarēts, kad nekad īsti nav skaidrs vai pārtika, ko ēd ir īsta, vai tas ko liec mutē vispār tev kaut ko dod, vai tās ir tukšas kalorijas bez uzturvērtības, kuras piedevām vēl vairāk sabojās visu tavu iekšējo sistēmu.
Es nudien neesmu tas neveselīgākais indivīds - man garšo mani dārzeņi, man patīk gatavot visu no nulles, man nepatīk pārstrādāti, gatavie ēdieni, nepīpēju, reti dzeru, bet pilnīgi jūtu kā veselība paliek aizvien sliktāka un sliktāka. Tieši dēļ sačakarētā vēdera. Vakar vakarā man 5 minūšu laikā pilnīgi ne pa tēmu vēders uzpūtās kā milzīga bumba un sāpēja tik šausmīgi, ka es gribēju kliegt un nespēju pat pakustēties minūtes divdesmit. Un šitās epizodes ir tik bieži, ka man pat paliek bail ēst. Esmu sākusi pierakstīt ko es ēdu katru dienu, un, protams, viss kas lec acīs no vakardienas - apēdu vairākus krekerus, divas kviešu miltu vafeles un padaudz taukaina bekona (jā, tās ir manas sestdienas ar draudziņu - bekons un vafeles). Es esmu 90% pārliecināta, ka tie ir milti, tauki un cukurs. Guļot gultā un vaidot, izlēmu, ka veikšu pilnīgu kviešu izstrādājumu elimināciju no sava uztura uz pāris nedēļām un paskatīšos kas notiks. Es negribu dzīvot šo bezglutēna dzīvesveidu - man gribās raudāt domājot, ka es nevarētu ēst svaigus kruasānus, vafeles ar šokolādi sestdienu rītos, ceptas maizītes ar sieru, bet es esmu nogurusi visu laiku izskatīties tā it kā man laiks dzemdēt, justies neērti, cīnīties ar sliktu ādu utt.
Nu nav, nav tā jājūtās manā vecumā. Ne, ko tur, nevienam, nevienā vecumā tā nav jājūtās.
Mūzika: peter gabriel - whole thing
|
Oktobris 18., 2013
 | 17:56
Bet uz labās nots - tuvojas Elas dzimšanas diena. Viņa man pasūtīja Oreo kūku, jo pati īsti nemāk cept kūkas, bet stipri piekodināja lai nepērku viņai nekādas dāvanas vairāku iemeslu dēļ. Es jau, protams, nebūtu es, ja tomēr negribētu viņai kādu dāvanu sagādāt.
Šodien, tātad, pārbaudu savu e-pastu - skatos tur ikdienišķais Groupon (tas tas pats, kas latvijā cherry.lv un citi līdzīgie, kur visādas atlaides vai dīli). Sāku pilnā kaklā smieties, pagriežos pret kolēģi Vikiju un saku, cik tālu jau esam nonākuši, ka internetā var nopirkt Lorda vai Lēdijas titulu, pietam vēl iekš Groupon. Viņa sāka smieties, ka tā būtu laba, smieklīga dāvana kādam draugam, uz ko mēs saskatījāmies un abas reizē skaļi izmetām Elas vārdu. Šeit jāpiemin, ka Elai ir ļoti raksturīgi sevi saukt par lēdiju Elizabeti, par ko mēs darbā ne vienu reizi vien esam smējušies līdz asarām. Turklāt šajā gadījumā Lēdijas tituls būtu piesaistīts kādai skotu pilij un viņa tieši šovasar bija Skotijā, kur viņai ļoti patika, zinu, ka viņa vārījās veselu mūžību par Skotiju.
Nu, domāts darīts, nopirku - tagad viņa būs Lady Elizabeth of Chaol Ghleann un viņai piederēs tieši kvadrātpēda no pils teritorijas - oficiāli, ar visiem papīriem. Es pilnīgi varu iedomāties viņas seju, saņemot dāvanu! Varbūt vienu dienu viņa dosies apciemot savu pils kvadrātpēdu un varēs tur grūstīties ar 1500 citiem lordiem un lēdijām, kas pasūtīja savu titulu šajās pāris dienās :D
Smieklīgi vai nē, bet patiesībā tas ir forši, jo šī nauda palīdzēs atjaunot pili.
|
Oktobris 17., 2013
| 20:48
Bet ja jau par zābakiem, tad par zābakiem. Es mīlu zabākus, bet man nav neviena paša lieliska zābaku pāra (es jau dzirdu jūs saucam, ka situācija ir steidzami jālabo, bet finansu plāns man tuvākajiem mēnešiem ir jau aizpildīts, es nudien nezinu kur vēl zābakus tajā visā iespraust - jācer vien uz galvu reibinošu karjeru jaunajā darbā un milzīgu algas paaugstinājumu).
Man ir ļoti skaisti, brūni augstpapēžu zābaki, bet lai vai kas izdomāja šo zābaku modeli, ar cilvēka anatomiju nedraudzējās. Papēdis ir pavisam vidusmēra un zābaki, kā zābaki, bet ja man jānoiet pa ielu vairāk kā 5 minūtes, man sāk briesmīgi kāju raut krampjos, es jūtu visas cīpslas savā pēdā, gribu krist pie zemes un izbeigt šīs mocības. Tā tie zābaki man put kādā kastē, līdz vienu dienu man būs, hmm, personīgais šoferis, kas mani vedīs uz vietām, kur varēšu smalki sēdēt skaistā krēslā un visiem rādīt savus skaistos zābakus, tā īsti nestaigājot.
Paši labākie zābaki manā mūžā bija (jā, tieši tā), nocenoti zābaki no ASDA (lielveikals Anglijā, turklāt vēl no lētākā gala). Man bieži izdodas atrast zābakus uz atlaidēm, jo 3 izmēru reti kurš pērk. Ja godīgi, man pašai ir 4 izmērs (37), bet bieži esmu uzņēmusies risku, ka tos mazos apavus iestaigāšu. Lielākoties iestaigāju arī. Bet tie zābaki bija lieliski, laikam pat lētāki kā pudele viduvēja alkohola, bet nogāju vairāk kā divus gadus, likās, ka staigāju pa mākoņiem, izskatījās vienlīdz labi ar biksēm, svārkiem, bez nekā, visu ko vien varat izfantazēt. Šajā pavasarī sapratu, ka nu ir cauri, jo abi purngali bija atplīsuši, papēži nodiluši līdz pēdējam, ar lielām skumjām atvadījos. Nekad vairs neesmu tādu fantastiku atradusi. (Kamēr zābaki, kurus nopirku no zināma high-street veikala, par gandrīz simts naudiņām, noplīsa jau pirmajā gadā - ej un izpīpē).
Pagaidām mēģinu zābaku vietā izlīdzēties ar skaistiem zamša puszābakiem no Dune. Viens no maniem pēdējo gadu labākajiem ieguldījumiem. Apsveru domu, ka arī garie zābaki būs turpat jāpērk.
|
|
|
|