|
Oktobris 20., 2013
 | 11:19
Vakar biju tik dusmīga, nu tik dusmīga. Jo man ir piegriezies dzīvot šajos laikos, kad cilvēka organisms ir tik sačakarēts, kad nekad īsti nav skaidrs vai pārtika, ko ēd ir īsta, vai tas ko liec mutē vispār tev kaut ko dod, vai tās ir tukšas kalorijas bez uzturvērtības, kuras piedevām vēl vairāk sabojās visu tavu iekšējo sistēmu.
Es nudien neesmu tas neveselīgākais indivīds - man garšo mani dārzeņi, man patīk gatavot visu no nulles, man nepatīk pārstrādāti, gatavie ēdieni, nepīpēju, reti dzeru, bet pilnīgi jūtu kā veselība paliek aizvien sliktāka un sliktāka. Tieši dēļ sačakarētā vēdera. Vakar vakarā man 5 minūšu laikā pilnīgi ne pa tēmu vēders uzpūtās kā milzīga bumba un sāpēja tik šausmīgi, ka es gribēju kliegt un nespēju pat pakustēties minūtes divdesmit. Un šitās epizodes ir tik bieži, ka man pat paliek bail ēst. Esmu sākusi pierakstīt ko es ēdu katru dienu, un, protams, viss kas lec acīs no vakardienas - apēdu vairākus krekerus, divas kviešu miltu vafeles un padaudz taukaina bekona (jā, tās ir manas sestdienas ar draudziņu - bekons un vafeles). Es esmu 90% pārliecināta, ka tie ir milti, tauki un cukurs. Guļot gultā un vaidot, izlēmu, ka veikšu pilnīgu kviešu izstrādājumu elimināciju no sava uztura uz pāris nedēļām un paskatīšos kas notiks. Es negribu dzīvot šo bezglutēna dzīvesveidu - man gribās raudāt domājot, ka es nevarētu ēst svaigus kruasānus, vafeles ar šokolādi sestdienu rītos, ceptas maizītes ar sieru, bet es esmu nogurusi visu laiku izskatīties tā it kā man laiks dzemdēt, justies neērti, cīnīties ar sliktu ādu utt.
Nu nav, nav tā jājūtās manā vecumā. Ne, ko tur, nevienam, nevienā vecumā tā nav jājūtās.
Mūzika: peter gabriel - whole thing
|
Jūlijs 2., 2011
 | 18:07
Pēdējā laikā nākas secināt, ka no cilvēka, kas absolūti negatavoja ēst, esmu kļuvusi par cilvēku, kas ir apsēsts ar ēdienu. Jā, jo kā citas meitenes lasa fashion blogus, es lasu pavāru un ēdienu mīļotāju blogus. Lielāko dienas daļu es domāju par ēdienu, ko es varētu uztaisīt, ko jaunu izmēģināt. Un tā īsteni laimīga un atslābusi es jūtos tieši tad, kad gatavoju, pat ja galā varbūt nemaz tik labi nesanāk, bet tas process! Un tā es īsti nesaprotu, ar šādu kaislību, man droši vien pa taisno vajadzētu šauties mācīties kādā pavārskolā, bet lieta ir tajā, ka neesmu nekāds dabiskais pavārs un man nav tādas akurāt Dieva dāvātas garšas izjūtas, man bieži arī nesanāk. Man vienkārši patīk to darīt.
|
|
|
|