|
Septembris 23., 2013
 | 19:28
Draudziņš ir lielisks - vispirms atsūtīja man linku, kurā vesela reportāža, ka pieaudzis cilvēks var sākt skaitīties tikai no 25 gadu vecuma, nevis no 18 kā līdz šim ir bijis pieņemts uzskatīt. Es te visu laiku vaimanāju, ka Anglijā jaunība beidzas pēc 25 - visas "young person" atlaides, kartes, nodarbības, viss, viss līdz 25. Pēc tam tu esi vecs, sapuvis un nekam vairs nederīgs. Neskatieties uz mani ar šķību aci - rīt ir pēdējā diena pirms maniem 25. Un vispār, nav ko visu ņemt tik nopietni un pie sirds. Es vispār nezinu vai kādreiz pienāks brīdis, kad es tiešām jutīšos kā pieaudzis cilvēks. Esmu tikpat muļķīga kā biju, kad man bija 20.
Bet otrais links bija šis. Tur var samiksēt visādas dabas skaņas - lietu, putnus mežā, strautiņu, pērkona negaisu utml. Es klausos jau pēdējo pusstundu un jūtos tādā patīkami relaksējošā noskaņā, kas ir brīnums, ko pirms stundas biju ārā skriet, bet vajadzēja raudādamai nākt mājās. Jo zobi sāp. Drausmīgi sāp, katru dienu. Un man gribās kliegt, ka sāp, sāp, bet tik un tā bez tā tūkstoša neviens ārsts mani neņem un visiem ir vienalga.
|
Septembris 22., 2013
 | 18:11
Jau vairākas dienas pēc kārtas redzu sapni, kurā krīt zobi - vienā dzeroklis, citā acu zobs, bet krīt tik un tā. Mostos sabijusies un satraukta. Pēdējo reizi man krītošo zobu sapnis bija, kad man bija 17 un man bija pasmaga depresija. Krītošo zobu sapnis tulkojas kā uztraukums, panika, dzīves pārmaiņas. Cik nu tas ir patiesi, nezinu, man it kā nav nekāda uzskatāma stresa vai panikas. Vēl šodien, braucām atpakaļ no Karla drauga kāzām, sēdēju motocikla aizmugurē, klausījos mūziku, grozīju galvu, skatījos apkārt un smaidīju cik viss ir jauki un cik apmierināta jūtos. Jā, ir sīkumi, kas varētu būt labāk, bet viss ir risināms.
Bet no rīta ar šausmām skatījos uz zobupastas tūbiņu un visu laiku galvā rēgojas drūpoši, pūstoši zobi. Varbūt es par daudz par tām breketēm domāju?
Un vēl, no visa apjukuma, no rīta atvēru acis, paskatījos uz draudziņu, nomurmināju kaut ko krieviski un atkal aizsnaudos :D
|
Septembris 16., 2013
| 18:55
Ak Jēziņ, mēs tiešām TO darīsim (prāmja biļetes abos virzienos jau ir nopirktas)
2 nedēļas, ceļojot apkārt pa Spāniju uz motocikla, ciemojoties pie citiem motociklistiem, un varbūt pat pa fikso ieskrienot Marokā.
Ja es nebūtu tik nogurusi no darba, es vienkārši lēkātu pa māju kā pilnīga idiote.
Manam instagramam būs pamatīgi jāsaturās!
|
Septembris 9., 2013
 | 23:50
Reizēm es vienkārši dievinu dzīvot šajā pilsētā, kur ik pa laikam ierodas lieli mākslinieki, bet biļetes uz koncertiem ir un paliek salīdzinoši lētas! Februārī, mēs, bariņš meiteņu dosimies purināt matus pie Limp Bizkit, atceroties skolas dienas, bet Oktobrī (ja draudziņš piekritīs), dosimies skatīties Goo Goo Dolls. Tagad jūtos tik priecīga, ka nespēju aiziet gulēt, vī.
|
| 17:40
Pirmā darbadiena, atsakoties no kafijām, saldumiem un citiem zvēriem aizvadīta. Lieki teikt, ka biju stipri aizkaitināta visu dienu. Nu goda vārds, kā nav kauna visiem cilvēkiem apkārt čaukstināt savus čipsu maisiņus, mest kaudzēm popkorna savās bezdibenīgajās rīklēs (ak, ja jūs zinātu cik mums īpaši garšīgs popkorns darbā ar visādām garšām - tur saldi sāļais, wasabi un kas tik vēl ne). Par kafijas pauzēm nemaz nerunāšu - mums ir tradīcija vismaz 4 reizes pa dienu kāds savāc visas krūzītes un dodas visiem taisīt tēju (angļu melno ar pienu) vai kafiju. Ko es? Es tik to ūdeni visu dienu strēbu un kumelīšu tēju. Ap pusdienaslaiku biju sapīkusi kā pats nelabais. Nākamnedēļ vēl būs lielas svinības ar kūkām un citiem draugiem, bet pēc divām nedēļām man dzimšanas diena.
Uz labās nots - ir sācies rudens. Gan jau drīz par šo būšu neapmierināta, bet uz doto brīdi man patīk - ārā gāž kā no spaiņiem, var līst gultā, skatīties seriālus, lasīt grāmatas un nav ne mazākās vainas sajūtas, ka vajadzētu būt ārā un kaut ko darīt, hehe. Izskatās, ka rīt pat būs jāvelk mētelis, jo šodien, riteņojot uz darbu pārsalu.
|
|
|
|