|
Septembris 8., 2013
 | 17:06
Pēc pēdējo pāris mēnešu izmisuma ar drausmīgo sejas ādu (pumpas un pēkšni taukaina sejas āda), matiem, gremošanu un visu citu ko vēl var iedomāties, esmu apņēmusies atgriezties pie veģetārā dzīvesveida, pēc iespējas mazāk piena un miltu produktu un saldumu. Vairs nevaru izturēt.
Uztaisīju dārzeņu kariju, un jāsaka, ka nebūt nejūtos sliktāk kā jebkurā citā dienā. Puķkāposti, kartupeļi, zaļie pipari, sīpoli, burkāni, ķiploki, garšvielas, kam vispār vajag gaļu?
|
Augusts 28., 2013
| 20:38
Darbā pēdējā laikā ņemos kā zvērs. Kaut kas man ir uznācis, varbūt tapēc, ka pirms vairākām nedēļām, kad biju jau noslīdējusi pēdejā pagrimumā un staigāju uz pirkstgaliem pa atlaišanas robežu, sapurināju sevi, savācos un atgriezos atpakaļ pie 100% kvalitātes un strādāju kā mašīna. Un, protams, ka mana menedžere pamanīja, sāka klusi, klusi, man katru nedēļu pielikt targets. Ja tad man bija jāaiztaisa 5 lietas dienā, tad šobrīd gāžu ārā vidēji 9 dienā. Vakar aiztaisīju 14. Bet jūtu, ka man sāk apnikt. Ir monotoni, protams ir izaicinājums, kādi mēsli būs jāstrebj rītdien, bet sāku nogurt no nesakārtotības, haosa. Riebjas, ka uzņēmumā ir no blame culture, nevienu nekad nedrīkst vainot, tapēc, ja tev ir jāstrebj ārā kāda cita sastrādātais stulbums, tev nebūs iet ar pirkstu rādīt. Bet kā tad kāds vispār ko iemācisies, ja pateikt neko nevar? Un dažbrīd man gribās ar galvu sisties pret datoru, cik bieži daži indivīdi salaiž visu dēlī, bet beigās es esmu tā, kurai jāatbild klientam kapēc atkal viss ir nepareizi.
Turiet īkšķi par mani - rīt sūtu CV uz vienu firmu, kuru jau nolūkoju labu laiciņu atpakaļ. Kaut kas ir jāmaina, ja pastāvošā kārtība neiet pie sirds.
Un pavisam savādi, bet iekš LinkedIn manu profilu pēdējā nedēļā ir skatījušies labi daudz cilvēki, arī no finansu firmām. Man nav ne jausmas kapēc. Neesmu bijusi aktīva internetā mūžību, neko nemeklēju, nekur neko nerakstu, savādi.
|
Augusts 13., 2013
| 21:09
Pēdējā laikā akūti nav laika un vēlmes rakstīt, jo ir tik daudz darba, ir visādi jauni cilvēki iepazīti, cenšos nesēdēt mājās, tam noderēs tumšie ziemas vakari. Eju ārā, sāku mācīties kāpšanu (klau, bet kā šito sauc, nu kur kāpj uz sienas, kas simulē klintis), eju uz pasākumiem, satieku jaunus cilvēkus, lasu grāmatas, izbaudu dzīvi. Šobrīd ir labi, ticu, ka kādu laiku nerakstīšu.
|
Jūlijs 29., 2013
| 13:11
Kā atbraucu no Latvijas karstumiem, 22. jūnijā, un sašokējos par Anglijas lietu un 13 grādiem, tā nolikos slima, un dari ko gribi, prom neiet. Jau vairāk kā 5 nedēļas tāds klepus kā suņa rējieni, ka visiem bungādiņas plīst pušu. Pa vidam ir gan kaullauži bijuši, gan galva sāp uz velna paraušanu, iesnas, siena drudzis arī iemaisījies. Šodien jau sāka vilkt plaušās, iekšā pie katras elpa svelpj kā mājā ar caurvēju. Man ir izmisums un gribās raudāt vien. Pagājušo nedēļu centos aiziet pie ārsta, bet man iešķieba sarkansejainu māsiņu, kura pati klepoja, izklausīja manas plaušas, sēri novilka, ka visiem klepus ir, viņai arī, lai es ejot mājās un dzerot tēju. Tēju, phe! Es neesmu medicīnas piekritēja, bet šobrīd es varētu pārdoties jebkuram, lai man iedod antibiotikas. Rīt mēģināšu tikt pie cita ārsta.
|
Jūlijs 26., 2013
 | 17:40
Es jau te šur tur minēju kā pēdējās pāris nedēļas vienkārši jūdzos nost ar to darbu. Biju jau tuvu lūzuma punktam no stresa, dusmām, nespējas tikt ar visu galā, bet kaut kā vakar viss pagriezās. Atnācu uz darbu slima, galva reiba, klepus, iesnas, vienkārši gribēju sasist savu datoru un nomirt, bet lai cik savādi tas nebūtu, man beidzot izdevās paveikt visu, kas man jau nedēļām nevedās, šķiet, ka vakar padarīju visvairāk no savas nodaļas, menedžere bija priecīga, visi priecīgi, es pati apjukumā. Arī šodien ir izdevies visām darbu kaudzēm iziet cauri, visus sazvanīt, viss notiek. Un dienas beigās vēl kolēģe visiem nopirka saldējumu. Pirmo reizi kāda mēneša laikā, ir pienākusi piektdiena, es negribu izlekt pa logu, domājot par pirmdienu (nu tikai maziet, varbūt - pirmdiena ir un paliek pirmdiena) un jūtos salīdzinoši labi.
Ak, mīļā ciba, es patiešām negribu meklēt citu darbu. Es atceros laikus, kad man šis darbs no sirds patika. Sen tas bija, bet varbūt šī nedēļa pierāda, ka es tomēr varu tikt ar lietām galā, ka viss nemaz nav tik melns kā liekas.
|
|
|
|