Revolucionārs ([info]sal_limones) rakstīja,
@ 2012-10-10 11:38:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Sirdī sociālantropologs
Ziniet, man ir viens netikums. Ejot vakarā pa ielu, es mēdzu ieskatīties līdzpilsoņu pirmā stāva mājokļos -- protams, ja viņi nav paguvuši aizvilkt aizkarus. Speciāli apkārt nevazājos, bet, ja patrāpās, paskatos. Mani neinteresē modīgi noformētie dzīvokļi ar krāsotām sienām, studijas tipa virtuvi un nerūsējošā tērauda lampām: viņi ir pārlieku tukši, tur nekā nav. Es negribu redzēt kaut kādas piedauzīgas ainiņas. Nē, man patīk tās vecās viena vai divu stāvu koka mājas, kas uzbūvētas pašā ielas malā, maziem dzīvoklīšiem, kur kaut kā mēģina iespiesties trīs-četri cilvēki. Man patīk uzmest aci tam, ko tik viņi tajos mazajos dzīvoklīšos nesabāž: televizoru, galdu, gultu, sekcijas ar neglītiem porcelāna traukiem, padomjlaika lustras ar sešdesmitvatīgajām kvēlspuldzēm. Uz sienām būs puķainas, aplupušas tapetes. Krāsns būs pārkurināta, kā jau parasti vakarā, kad atnāk mājās no darba aukstā mājā, nevar sagaidīt, kad tad beidzot iesils, un samet krāsnī pārāk daudz malkas. Ļaudis atnāk mājās un sākas viņu pašu dzīve -- nevis tā, kur viņiem jāsmaida visādiem idiotiem narvesenā vai jāslauka ielas, bet tā, kur viņi var skatīties Ugunsgrēku, dzert divlitrīgo plastmasas alu un neuztraukties par to, kas viņiem būs jādara rīt. Kaut kas bezgala šarmants tajā pasākumā ir.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?