Orders of magnitude
Reiz man bija tāda glauna kaimiņiene vārdā Ļuda. Viņai trūka kādu trīs-četri zobu, toties viņai bija kuplas krūtis, balināti mati ar melnām saknēm, neliels rūgtums pret dzīvi un trīs bērni, katrs no sava vīrieša. Sapazināmies laukā pīpējot (smēķētāji mirst jauni, toties ar plašu paziņu loku) un aši vien, kā latvieši saka, atradām kontaktu. Kad nejauši sastapāmies kādu trešo reizi, viņa priecīgi iesaucās, ūūū, eto uže suģba, un metās apskauties. Tomēr es nemēģināju noskaidrot, cik ļoti tā ir suģba, un par viņas ceturtā bērna tēvu neesmu kļuvis.

Stāvējām, runājām, viņa streļīja manus Camel (tobrīd biju ļoti iecienījis, man šķita, ka viņas piešķir man tādu mazliet antīku šarmu - lai gan, protams, viņas piešķir tikai caurumus plaušās, smēķēšana izraisa stipru atkarību, nesāc!), apspriedām visādus sīkumus. Sapazinos ar viņas sīčiem un pašreizējo vīru, uzzināju par viņas priekiem un bēdām, tādā garā. Viņa man stāstīja, kā kaut kāda sīkā padla iefīrējusies viņas darbavietā par piemājas sētnieci un kā viņai tagad ir pagrūti atrast normālu darbu - lai gan Ļuda nenoskuma, uzpīpēja kādam nostreļītu cigareti un paceltu galvu soļoja tālāk. Sievietes liktens ir mīlēt un ciest, un Ļudai katrā ziņā bija mīlas pilna sirds.

Tā nu mēs runājām, un viņa tā starp citu izmeta vēl vienu savu bēdu - kā viņai bijis jāmaina dzīvokļa logi un cik neticami dārgi tas maksājis, veselus trīssimt latus. Es tobrīd, laukā ejot, biju uzvilcis mētelīti, kas maksāja apmēram tik, cik viņas logi. Tas, protams, man netraucēja saprotoši māt ar galvu un piebilst, jā, jā, skarbi, liela nauda -- lai gan man tolaik tā liela nauda nebija.

Jo viss ir visnotaļ relatīvi. Nav vienas tādas summas, kas visiem liekas liela vai maza. Katram cilvēkam ir summa, ko viņš var iztērēt nedomājot -- tā viņa apziņā nav nauda. Tad ir nauda, kas jau ir lielāka summa, bet ne tāda, ko nevarētu iztērēt pēkšņam pirkumam. Ir nauda, ko var iztērēt, bet tad atlikušo mēnesi būs jāknapinās. Ir summa, ko var sakrāt dažu mēnešu laikā. Un ir neticami liela nauda, ar kuru pietiktu ļoti ilgam laikam.

Es pats pavisam nesen biju bijis Ļudas līmenī. Man nauda nebija lats, desmit latus es varētu iztērēt par glaunāku vīna pudeli, pēc kādu piecdesmit latu iztērēšanas atlikušo mēnesi būtu jāknapinās, bet dažu mēnešu laikā varētu sakrāt divus simtus. Tobrīd jau viss bija drusciņ pabīdījies par apmēram vienu kārtu: nauda nebija desmit lati, simts latus varētu iztērēt par glaunām tupelēm, pēc pieciem simtiem būtu jāknapinās mēnesi, bet dažos mēnešos varētu sakasīt divus tūkstošus.

Ziniet, palika vieglāk. Nu, es te domāju, ka es Nez Ko Esmu Sasniedzis un prātoju, vai nepalikt par augstprātīgu dirsienu, kas uz tiem, kas nav sasniegušies, skatās no augšas. Bet nē, pārgāja, es sapratu, ka nekā jau es neesmu sasniedzis, visas manas bēdas ir tādas pašas kā Ļudai, man vienkārši vajag vairāk naudas, lai tādas bēdas sasniegtu. Bet summa jau nemainās no saskaitāmo kārtības.