has been
ok, tad nu nevilksim garumā.

vopšem, aplam aizgrābjoši lasīt kaut kādas antīkas piezīmes, kuras tu esi sarakstījis pirms nez cik gadiem. varbūt ir tie izcilie čaļi (paldies andrim bērziņam par sen aizmirsta vārda atdzīvināšanu), kas kopš pamatskolas zinājuši, ko viņi grib, uz ko viņi iet un ko viņi beigās grib sasniegt. viņi atskatās uz lietām, un viņi sev apmierināti var pliķēt pa plecu, jā, biju nospraudis mērķi un skaidri redzu, kā es uz viņu aizgāju. apsveicu.

kad es atskatos uz lietām, es visu laiku cenšos saprast, huļiš es šitā darīju. ko es gribēju sasniegt un pierādīt ar to. un, protams, tagad gan es saprotu lietas un vairs tā nedarīšu. kā tad. pēc kādiem desmit gadiem es skatīšos uz to, ko sadarīju šodien, un gudrošu, a huļiš?

bet vienu lietu tomēr esmu pamanījis. visas šitās lietas, lai arī pilnīgi idiotiskas, tomēr ir bijušas lieliska izklaide un, lai ar kā būtu bijis, kaut kā tomēr ir bijis. vispār tā diezgan ar atvēzienu ir bijis. idiotisku atvēzienu, galīgi greizi un sajājot lietas līdz bezsamaņai - toties tā, ka pēc tam ir, ko atcerēties.

un ko tad vispār vēl vairāk var prasīt.