un vēl nedaudz pagātnes..
-tāds tādu atrod, bet vai iemācās mīlēt patiesi?-
un es sev ievēmu mutē
diezgan pretīgs jautājums
nahuj čipšus nevajag ēst
gribu palīdzēt pasaulei,
bet vai es spēju palīdzēt sev?
jo vairāk zinu, jo neskaidrāks viss šķiet
kaut kā ačgārni
ar muguru pret laiku,
skaitu margrietiņu lapiņas
reizinu un dalu
shēmas krellēs veru
nākotnes priekšā trīcu un drebu
sasvīdušās plaukstas krampjaini turas
vai tiešām es izdzīvošu, ja palaidīšu buras?
vai par spīti visam man paveiksies
un es nenomiršu bada, kauna un nabadzības nāvē?
ja atraidīs, vai man būs drosme paļauties pašai uz savu mugurkaulu?
vai esmu gana, lai būtu vienkārši cilvēks?