dusmu fūrija
un Viņas Majestāte sēdēja
sešu stāvu mājā
sešu kāpņu augstumā
sešu durvju platumā
un smaidīja
tā zināja, ka pienācis laiks izlaist fūrijas
tās, dusmu raidītas, izdzēš labos nodomus
un stāda mazas atriebības
tās nesilda kā svecītes
tās glūn pa acu kaktiņu, piepaceļ degunu
un ar botoksa cienīgu skatu
izšļāc silto un glumo žullti pāri sirdij
jā, pēc tam būs žēl
bet kas tad par izlietu ūdeni raud?
nožēlot varēs līz nakamai reizei.