| |
[28. Jan 2009|11:37] |
Es tikai nepārtraukti domāju par to, cik ilgi ir iespējams izturēt kopā ar cilvēku kurš nezin ko vēlas?
Vai arī tās ir tikai atrunas, kas slēpj kādus patiesus iemeslus?
Ir pagājusi nedēļa, un ar katru dienu man sāp aizien vairāk. Es nezinu ko viņš dara, kur viņš ir. Varbūt tā nemaz nav, kad viņš pasaka, ka es, pāri visam, esmu forša, jauka un vēl nezin kāda. Varbūt tas ir tikai attaisnojums kaut kam citam. Kas to lai zin.. Varbūt viņš tagad kniebjas ar kādu citu tik pat dumju meiteni kā es. Varbūt viņš sēž mājās un ir iegrimis grāmatās un strādā, varbūt viņš tik tiešām nezin ko vēlas.
Trakākais, ka es zinu ko es gribu, tomēr es nedrīkstu neko no viņa gaidīt un viņam iespējams nemaz nav svarīgi vai es esmu viņa dzīvē vai nē. Kapēc tas ir tik grūti?
Kapēc viņš nevar atrast man vietu savā dzīvē? |
|
|
| |
[21. Jan 2009|07:34] |
forši sadzerties šampi vienai mājās. pēc tam piepīpēt istabu un aizmigt skatoties filmu.
everything is over. i feel bad about this.
šoden pamodos un tikai visu sapratu. bļeģ, sāp! |
|
|
| |
[19. Jan 2009|21:09] |
Your name is forever
planted in my brain. |
|
|
| |
[16. Dec 2008|17:26] |
Tevi kaut kas atveda atpakaļ. Ir labi zināt, ka tas nav tāpat vien. |
|
|
| |
[15. Dec 2008|01:05] |
and I miss you.. |
|
|
| |
[9. Dec 2008|23:46] |
Karstā duša tomēr man nelīdzēja pret briesmīgo garastāvokli. viņš varētu līdzēt, bet viņa nav. viņš ir tikai savās domās, bet vajadzētu ar to pietikt, patiesībā. |
|
|
| |
[8. Dec 2008|00:23] |
Mamma jautāja, kādēļ pa visu māju ir izmetāti čopstiki.
Es tikai pasmīnēju un teicu, ka nezinu. Neiešu jau viņai stāstīt, ka vakar visu dienu spēlējām harijos poteros. :D |
|
|
| |
[4. Dec 2008|16:15] |
es viņu mīlu. |
|
|
| |
[2. Dec 2008|21:09] |
| [ | skaņa |
| | envy - chain wandering deeply | ] |
Vakardien daudz kas diezgan jauks notika.
Nākot no skolas viņš vienkārši piezvanīja un velējās satikties. Aizgājām ciemos pir avārijā cietušā drauga, un nosēdējām tur visu vakaru.
Vienu brītiņu kautkā sajutos diezgan nožēlojami sēžot viņam blakus tā it kā mēs būtu sveši cilvēki, bet tomēr viņš kārtējo reizi izdarīja daudz ko patīkamu. Ap 11 vakarā atnācām pie manis, un tad beidzot beidzot es piedzīvoju nedaudz no savas kvēlās vēlmes. Istabā dega sveces, mēs sēdējām gultā sasegušies ar siltajiem plediem, dzērām kakao, viņš strādāja savā datorā bet es blakus sēdēju un lasīju lielisku grāmatu "1984". Bija tāds drēgns rudens vakars kādu es biju velējusies jau nez cik ilgi. Tik jauka kopības sajūta. Ik pa brīdim es sajutu siltu skatienu no viņa. Tāda īpaša sajūta.
Šodien kauktā īpaši neraisās vārdi, tomēr iekšā plosās emocijas. |
|
|
| |
[29. Nov 2008|18:51] |
Atkal viss ir sagrozījies, tikai es vairs nezinu uz kuru pusi. Es tik ļoti girbu cerēt.. |
|
|
| |
[27. Nov 2008|21:49] |
Vakar: briesmiņas
Šodien: drausmīgi gara diena skolā un vēlviens brīnumjauks vakars. Gribeju viņu satikt tikai lai saņemtu atpakaļ atslēgas. Tomēr tas viss izvērtās nedaudz vairāk.
Parkā tika aizdedzināta mūžīgā cigarete, jo mums nebija šķiltavas. Nosēdejām tur stundu un sapratām, ka ja kāds cilvēks no malas klausītos mūsu sarunu viņš domātu, ka esam šizofrēniķi. Tā pagāja kāda stunda, un kad bijām jau sasaluši gabalā, jābrauc mājās. Tomēr mājās jau arī nevar aizbraukt.
Piebrauca trolejbus un viņš neiekāpa, teica, ka gribot vēl parunāties.
Sāka bārstīt visādus jaukumus. Izdomājām iet ēst suši. Atradām mazo, necilo domino picu un paņēmām kasti ar ņammām. Tā nu mēs 8 vakarā sēdējām parka vidū uz slapja soliņa, pilnīgā tumsā ēdām suši, un tas bija tik tik garšīgi. Protams pienāca brīdis, kad jābrauc ir mājās. Atvadījāmies atkal kā divi svesinieki, jo abi jutāmies tik neveikli.
Mums ir tik daudz, bet tomēr tik maz.
Man sāp sirds, pat ļoti.
Es nepārtraukti cerēju, ka vakars ievirzīsies sliedēs - paliekam pie tevis, nopērkam rozā vīnu un skatamies skaistas filmas, bet tā jau notiek tikai sapņos..
Man tikai ļoti negirbas palaist viņu vaļā. |
|
|
| |
[26. Nov 2008|16:31] |
"kam man ir jātiek pāri un kam nē.
ko esmu izdarījis, ko darīšu.
vispār kāpēc.
kas tomēr ir svarīgāks.
kurš ko vispār un cik tiešām vēlās.
es vispār kko zinu?"
Ko tieši lai es saprotu no tādas vēstules?YOU ARE FREAKING ME OUT.
NE JAU ES BIJU TĀ, KAS GRŪDA TEVI PROM, UN TEICA, KA NEKO VAIRS NEVĒLAS.
ES ĻOTI LABI ZINU KO VĒLOS UN KO DOMĀJU. VARBŪT TEV ARĪ BŪTU PIENĀCIS LAIKS IZDOMĀT UN BEIGT ČAKARĒT DZĪVI NE TIKAI CITIEM BET ARĪ SEV!
ES ESMU SADUSMOTA |
|
|
| |
[25. Nov 2008|21:23] |
kapēc 6dienai bija jānotiek. es vairs pilnībā nejūtos labi. liekas, ka ar katru reizi es jūtos arvien draņķīgāk un draņķīgāk.man gribas klusēt, bet tomēr iekligt viņam visu sejā, to, ka es nejūtos labi. kaut arī esot īpaša. b.t.w. pret īpašajiem tā neizturas.
|
|
|
| |
[24. Nov 2008|12:54] |
Un es uzvarēju.
maybe its not forever but just tonight. kāda starpība, tās bija lieliskākās 24h diezgan ilgā laika posmā.
īsti tam neticu un nav jau arī kam ticēt.
misery |
|
|
| dziesma manai pilsētai |
[15. Nov 2008|23:58] |
| [ | skaņa |
| | pg.lost - yes i am | ] |
šonakt pilsēta bija skaista, pat pārāk. mēs tajā jutāmies neiederīgi.
es kā mazs mazītiņš bērns priecājos par skaistajām krāsainajām guntiņām, kas mirdzēja visapkārt, iedvesa jauku fantāziju, kurai nekad nevajadzētu beigties, bet viņš kā auksts, ledusauksts betons, pret kuru attriecoties tu saplūsti atpakaļ ar realitāti. |
|
|
| |
[15. Nov 2008|13:06] |
Es neko nevaru izdarīt, nolādēts. |
|
|
| |
[14. Nov 2008|19:12] |
IZRAUJ MAN SIRDI
AIZMET TO PROM
ES PATI NEMAZ NEGRIBU BŪT LAIMĪGA, JA VĒL VISPĀR RUNĀJU AR TEVI. |
|
|
| |
[13. Nov 2008|23:34] |
klaviatūra ir vainīga pie visām mūsu vēstulēm. viņa visu laiku kūda, kko rakstīt rēgojoties tavā prikiekšā, bet viss ko viņa piedāvā ir tikai burti. vienīgie vārdi ir delete un escape. bet enter rāda pa kreisi. control ir pazaudējis savas beigas. ir tikai divas iespējas home vai end. shift piedāvā tikai pārlēgšanos uz augstākiem medību laukiem. un pēc deviņi atkal seko nulle. |
|
|
| |
[10. Nov 2008|22:57] |
Bļeģ. to man tagad vajadzēja vismazāk. Mamma zvana un saka, ka ir redzējusi Viņu uz ielas un sāka man jautāt debīlus jautājumus.
Tagad es izplūdu asarās. |
|
|
| |
[7. Nov 2008|17:09] |
Šodien, ziniet, bija lieliska diena. Nu ne ļoti, bet apmēram.
Pamodos ar drausmīgām sāpēm visās malās. Mugura bija stīva, ceļi zili, un galva plīst pušu no nežēlīgajām zobu sāpēm. Neraugoties uz visu pēc dakteru apmeklējumiem un pēc vakardienas drausmīgajām domām un vēstulēm es izdomāju ka gribu satikt Viņu. Viens zvans un viss notiek.
Izstaigājām visu biķernieku mežu, biķernieku trasi un vēl visu purvciemu un beigās attapos pie viņa mājās, istabā, pie grāmatu plaukta rakstot sarakstu ar grāmatām, kuras noteikti jāizlasa tuvākajā laikā. Iedzērām tēju un tad jau bija laiks braukt mājās. Valdīja tik jauka gaisotne un tad es tik daudz sapratu - viņš jau nekur nepazudīs, nekur. Es būtu stulbene, ja pati pazustu. Izsķiroties jau mīlestība nekur nepazūd. Tā var aiziet no mīļotā pie drauga. Un tas ir ideālākais variants.
Es laikam esmu izaugusi savā prātā. |
|
|