| |
[27. Nov 2008|21:49] |
Vakar: briesmiņas
Šodien: drausmīgi gara diena skolā un vēlviens brīnumjauks vakars. Gribeju viņu satikt tikai lai saņemtu atpakaļ atslēgas. Tomēr tas viss izvērtās nedaudz vairāk.
Parkā tika aizdedzināta mūžīgā cigarete, jo mums nebija šķiltavas. Nosēdejām tur stundu un sapratām, ka ja kāds cilvēks no malas klausītos mūsu sarunu viņš domātu, ka esam šizofrēniķi. Tā pagāja kāda stunda, un kad bijām jau sasaluši gabalā, jābrauc mājās. Tomēr mājās jau arī nevar aizbraukt.
Piebrauca trolejbus un viņš neiekāpa, teica, ka gribot vēl parunāties.
Sāka bārstīt visādus jaukumus. Izdomājām iet ēst suši. Atradām mazo, necilo domino picu un paņēmām kasti ar ņammām. Tā nu mēs 8 vakarā sēdējām parka vidū uz slapja soliņa, pilnīgā tumsā ēdām suši, un tas bija tik tik garšīgi. Protams pienāca brīdis, kad jābrauc ir mājās. Atvadījāmies atkal kā divi svesinieki, jo abi jutāmies tik neveikli.
Mums ir tik daudz, bet tomēr tik maz.
Man sāp sirds, pat ļoti.
Es nepārtraukti cerēju, ka vakars ievirzīsies sliedēs - paliekam pie tevis, nopērkam rozā vīnu un skatamies skaistas filmas, bet tā jau notiek tikai sapņos..
Man tikai ļoti negirbas palaist viņu vaļā. |
|
|
