| |
[7. Nov 2008|17:09] |
Šodien, ziniet, bija lieliska diena. Nu ne ļoti, bet apmēram.
Pamodos ar drausmīgām sāpēm visās malās. Mugura bija stīva, ceļi zili, un galva plīst pušu no nežēlīgajām zobu sāpēm. Neraugoties uz visu pēc dakteru apmeklējumiem un pēc vakardienas drausmīgajām domām un vēstulēm es izdomāju ka gribu satikt Viņu. Viens zvans un viss notiek.
Izstaigājām visu biķernieku mežu, biķernieku trasi un vēl visu purvciemu un beigās attapos pie viņa mājās, istabā, pie grāmatu plaukta rakstot sarakstu ar grāmatām, kuras noteikti jāizlasa tuvākajā laikā. Iedzērām tēju un tad jau bija laiks braukt mājās. Valdīja tik jauka gaisotne un tad es tik daudz sapratu - viņš jau nekur nepazudīs, nekur. Es būtu stulbene, ja pati pazustu. Izsķiroties jau mīlestība nekur nepazūd. Tā var aiziet no mīļotā pie drauga. Un tas ir ideālākais variants.
Es laikam esmu izaugusi savā prātā. |
|
|
