atskaite
sen neesmu rakstījusi.
šajā laikā ļoti daudz kas ir mainijies, bet noticis maz.

atkal man ir radies jautājums kāpēc nevienu no savām idejām es neesmu spējīga novest līdz galam? kāpēc pati vienmēr citas lietas, CITU lietas nolieku augstāk par savu mērķu sasniegšanu? kāpēc man tas nav svarīgi?
vai visas mātes upurējas?

vasara novecojusi, sačervelējusies un pārvērtusies par rudeni.

māja remontējas. mums ir otrais stāvs.
remonta dēļ esam spiesti dzīvot plecu pie pleca ar pārējiem, arī viņi ir spiesti dzīvot ar mums un brīžam gaisā ir jūtami sprakšķi.
protams tas viss ir relatīvi un atkarīgs no tā kādas vērtības ir ieaudzinātas manī, bet dažreiz man ir tik grūti pieņemt lietas un dzīves formu, kāda ir pieņemta viņu ģimenē. es ļoti skaidri saskatu plusus un mīnusus gan savā, gan viņu ģimenē un abās daudzas lietas ir brīnišķīgas, bet daudzas arī nomācoša ,pilnīgi nevajadzīga zampa, bet pie viņiem viņu zampa mani nomāc vairāk. varbūt tāpēc ka tā ir viņu drāma, ne manējā un man nākas tajā piedalīties gribot negribot. nemitīga vērtēšana, aprunāšana, mahinācijas un runāšana darīšanas vietā.es esmu no tiem,kam prieku sagādā jebkas un man pietrūkst līdzīgo.

mēs. mēs satiekamies tikai pa miegam.
mazais labi iejuties bērnudārzā, kļuvis daudz patstāvīgāks.

tad vēl divas nedēļas ārstējos, jo skaistā Ziemeļvidzemes purvā, kur sūnas bija pelēkbrūnas un tumši sarkanas un dzērvenes kā ķirši, mani sakoda odze.
pa ceļam uz to purvu bija ļoti daudz skaistu vecu,arī pamestu viensētu. kā tādu gribētos.

Stoholmā Wolfanga Tillmansa izstāde. arī to ļoti gribētos. bez bērna un drauga. ar draudzeni.

skolā fizika, tēlotājģeometrija, materiālzinības.
darbā darbs.
man ļoti patīk,kā ekstato priekšmetu mācīšanās maina mani.