man ir ieslēgta skaņa.

vēl viens iemesls kas apstiprina bērnības fantastisko fenomenu ir tas,ka patiešām pat slimot tajā laikā bija patīkami.
tā vairs nav kopš 11. klases.
neatceros,kas bija tas brīdis,kad beidzas bērnība, tā noteikti nav nevainības zaudēšana vai pirmais smēķis, bet atceros,ka man 11ās klases pavasarī bija nenormāla angīna, un tā bija pirmā reize,kad slimot bija neciešami un ātrāk centos izveseļoties.

jā, bet kurš ir bijis tas mans pieaugšanas mirklis?