nez kāpēc gribas tā kā paraudāt un pažēlot sevi, jo nav jau neviena cita, kas to darītu, vai tā kā priecāties par to, ka dzīve tomēr skaista, tā kā iebliezt sev no visa spēka un nosaukt par muļķi un idioti un velns viņ'zina vēl ko. un man riebjas šitās galēji pretējās izjūtas, kuras mainās pat ne pa minūtēm, bet sekundēm.šobrīd liekas, ka savu dzīvi dzīvoju absolūti veltīgi, bet tai pat laikā negribu neko darīt, lai, pie velna, to visu mainītu!
ehhh, rīt būs atkal jauna diena.
uz krekliņa, kas man šodien mugurā rskstīts george's. ironija, jāpasaka māsai :)