nu šodiena bija izcili pretīga. un paldies dievam šitās visas nejēdzīgās, pagarinātās svētku brīvdienas tulīt būs beigušās.
nevaru saņemties izlasīt Velnu ar viltotu pasi, nožēloju, ka paņēmu atvaļinājumu, mokos ar galvas sāpēm un šodien kautkā baigi daudz aizdomājos par to nolādēto sportistu. njā, un kopš pagājušās sarunas ar māsišu esmu sapratusi, ka dažam labam cilvēkam tomēr nevar uzticēties, lai kā man tomēr to negribētos atzīt. esmu vīlusies, bet dīvainā kārtā ne īpaši pārsteigta un dusmīga, jo no dažiem jau tomēr neko labāku nevar gaidīt. nožēlojami... bet tā jau vairs nav mana problēma.