Tātad, pulkstenis jau ir tik cik ir, bet aizstāvēšanas sakarā man jau ir tapis vesels teikums - mana darba tēma ir somu un igauņu personvārdu atveide latviski teorētiskā un praktiskā skatījumā. Juhū, ja labi grib arī šo teikumu var izstiept trīs minūšu garumā. Plus ja vēl pieliekam klāt visus "Labdien.. Mani sauc..", tad varu teikt, ka aizstāvības runa ir jau gatava. :D
Ok, ja tā nopietni, ta kaut kā šis process manī ir radījis kaut kādu dziļu vienaldzību, kas no vienas puses jau ir tīri labi (ņemot vērā manu mazo problēmiņu - nenormāli uztraukties runājot cilvēku priekšā, saputroties lapās, nespēju izlasīt, kas tur rakstīts, sastresoties vēl vairāk, sākt iekšēji psihot un beigās vēl aizmirst, ko pie velna es vispār gribēju ar šito visu teikt), bet no otras puses, šitāda vienaldzība palielina iespēju pilnīgā pofigismā visu arī pilnīgi skaisti salaist pakaļā (atvainojos).
A kā būtu, ja es pirms aizstāvēšanas izrautu kadu kokčiku? Bet pieļauju, ka neviens no otrās grupas neuzskatīs to par visai labu ideju un nebūs ar mieru sastādīt man kompāniju.