Izraudājos (doma par baloža kaku nelīdzēja), un lai dienai būtu kaut kāda jēga, gāju krāsot grīdas līstes un līmēt atlipušās tapešu maliņas. Izdomāju, ka visefektīvāk to būtu darīt ar superlīmi. Ķēpājos līdz brīdim, kad superlīme sāka šķīst uz visām pusēm un man aizlipa acs un sākās panika. (Te nu būtu noderējusi tā rīta raudāšana, bet nekā!) Nolēmu, ka tomēr šodien nekāda līmšana nebūs. Uztaisīju stipru kafiju ar pienu un gāju pīpēt, no kā beigās man palika riktīgi slikti. Nodomāju, ka šodien tiešām esmu tizla (arī Kalniņš ar mani īpaši negribēja komunicēt) un ķēros pie nekā nedarīšanas, ko turpinu joprojām.
P.S. G var neuztraukties, viss ir kārtībā. :)