nepietiek jau ar to, ka mans laukadarbs traucē man iet uz lekcijām (nu, tehniski tā varbūt nav vistiešākajā veidā viņa vaina, bet, nebijis jāiet uz skolu, noteikti varētu aiziet uz universitāti), arī vēl tas, uz ko es atnāku, surprise surprise, nenotiek. un es to nezinu, jo man neviens nav pateicis, ka datōru vajag ieslēgt arī pa dienu, ko es mēdzu pavadīt arī bez viņa.

man tomēr laikam tiešām ļoti vajag tādu gudru telefōnu. tādu, kurš man saka, ka man ir pienākuši ēpasti, jo es ēpastu mēdzu pārbaudīt praktiski vienmēr tikai vakarā, izņemot, ja zinu, ka kaut kas jāgaida/kāds no manis kaut ko gaida. un tāpēc es gandrīz nekad nepamanu, ja kāds pasniedzējs no rīta izdomā, ka vakarā kaut kas nenotiks. neuzmanīgā, nevērīgā es. man vajag sekretāru. vai vismaz tādu gudru telefōnu.

toties mana aizbraukšana uz nenotiekošo semināru radīja apstākļus, kuros es varēju visu savu skaidro naudu (diemžēl/par laimi gan atkal nebija daudz) atdot kādai sievietei, kas mēģināja salasīt naudu biļetei uz daugavpili. man vienalga, vai tā daugavpils bija domāta kā reālā vieta, vai kaut kas, kur nonāk, kad izdodas iegādāties, piemēram, pietiekami daudz grādīgā, pohuj.
mani jau nabagāku tas nepadara.