bijām uz jaunāko zvaigžņu karu filmu, "solo", un man jāatzīst, ka, šķiet, zvaigžņu karu cilvēki reāli arvien vairāk ņem vērā to, ka mēs dzīvojām mūsdienās. ir priecīgi redzēt, ka viņi pēdējās filmās tiešām visai konsekventi uzlabo dažādas lietas, kas iepriekš holivudas kino ir bijušas riktīgi problemātiskas, un tās filmas, šķiet, kļūst par arvien labāku izklaidi.

gan šī, gan iepriekš "last jedi" noturēja manu uzmanību un panāca, ka jūtu līdzi varoņiem (pat tēli, kas nebija centrāli/ilgi uz ekrāna šai filmā daudz vairāk, nekā, piemēram, "rogue 1", parādīja kaut kādu personību un nebija tik absolūti plakātiski un viendimensionāli un/vai nekonsekventi savā uzvedībā, lai izdabātu sižeta pavērsienu vajadzībām), turklāt šai bija jau labāks temps, nebija vairs pārāk daudz sabāzts vienā filmā, bija spriedze īstajās vietās, visādas emocijas, un tas viss tā samērā gaumīgi nostrādāts holivudas blokbāsterim.

un liels prieks arī, ka joprojām parādās sakarīgi sieviešu tēli, kuriem ir pašiem savas intereses, nevis tikai "balvas" loma - šai kontekstā sevišķi sirdi sildīja jaunā vasarraibumainā pretošanās kustības vadītāja. nu, labi, ki'ra lielā mērā ierāmējas tajā tipiski heteronormatīvi romantiskajā sižeta līnijā, bet man šķita, ka filma diezgan labi parāda to, ka viņas nolūku un lēmumu centrā ir nevis tā romantiskā daļa, bet vēlme iegūt pēc iespējas lielāku autonomiju; līdzīgi arī ar L3, tā stereotipiskā līnija ar romantisko interesi tiek apspēlēta, bet ar tādu gandrīz vai apvērsumu, un varas attiecības sieviešu/vīriešu tēlu starpā ir krietni līdzvērtīgākas.

turklāt, zvaigžņu kari tomēr joprojām ir piedzīvojumu žanra filmas, kur pastāv zināmas formulas, no kurām varbūt arī nav obligāti nepieciešams pilnībā atkāpties. tas ir, līdzīgi kā man šķiet, ka labāk ir nevis, piemēram, aizliegt bērniem patērēt kaut kādu saturu, kurš ir problemātisks, bet mērķtiecīgi kopīgi analizēt, lai viņi varētu saprast, kas un kāpēc tur ir problemātisks, iespējams, filmas, kurās vecās formulas tiek kaut kā izmainītas uz labu vai veicina diskusijas par pašiem tropes, ir efektīvāks ceļš uz kino, kurš spēj izmantot saturiskos un mākslinieciskos paņēmienus mērķtiecīgi un paškritiski. turklāt - daļa no tādu piedzīvojumfilmu šarma jau ir tajā, ka kaut kādā mērā lietas ir iepriekšparedzamas, jo, nu, tā ir pasaka, vai ne. noturēt līdzsvaru starp ērtu pazīstamību un tomēr interesantu skatīšanos, tas tāds cienījams uzdevums - varbūt es biju pārāk labā noskaņojumā un pārāk nekritiska, bet man šķiet, ka "solo" izdevās.