Pirmkārt, uzreiz jāsaka, ka ļoti nožēloju savu verbālo nesaturēšanu. Bet, kas ievārīts tas ievārīts, centīšos paskaidrot. "spēlīte" ir tā daļa, kurā divas pretējās puses ar dažādiem paņēmieniem pierāda savu taisnību vai otras puses alošanos (visu konvencijas tekstu izlasīs mazākums, publisko domu rada redzamā virspusīte). Ir mulsinoši, ka dzimumu lomas un vardarbība ģimenē/pret sievieti tiek liktas vienā maisā. Ir mulsinoši, ka vīrietis tiek postulēts kā atpalicis, sievietes attīstību traucējošs. Ir diezgan droši, ka konvencija tiks pieņemta, bet ir arī diezgan droši, ka tie daži diskutablie vārdiņi, kas "neko tādu jau nenozīmē", kļūs par jājamzirdziņu kādos turpmākos notikumos.
BET ir arī diezgan skaidrs, ka konvencijas būtība runā par esošām, smagām, nepieļaujamām problēmām, par reālām dzīvēm, kas tiek izpostītas, ar konkrētiem rīcības modeļiem, un kaut kāds personīgais "sajūtu viedoklis" salīdzinājumā ar to ir pufelis. Turklāt - un par to man vajadzēja domāt pirms runāšanas - es dzīvoju burbulī, man nav pieredzes ar īstu vardarbību un "akmens laikmetu", how should I know. Ā, un, protams, es neesmu vīrietis, haha.
Enīhau, es ļoti atvainojos.

neredzu neko, par ko Tev būtu jāatvainojas - tā taču ir gluži normāla diskusijas prakse, Tev ir viedoklis, kuru Tu paud, ja kādam (piemēram, man) kaut kas nav saprotams, tas kāds var uzdot jautājumus, var piekrist, var nepiekrist, var sarunāties. tā ka - paldies! žēl, protams, ka jūties tā, ka kaut kas ir "ievārīts", mani ļoti iepriecina, kad cilvēki izsakās.

man ir arī žēl, ka cilvēki bieži vien tiešām nav ieinteresēti vienkārši izlasīt stambulas konvenciju, jo tas teksts nav nemaz tik garš vai komplicēts. ideālā gadījumā patiešām katrs ar to iepazītos pats un neveidotu neprecīzas interpretācijas, balstoties uz baumu līmeņa informāciju. taču es nedomāju, ka tādēļ vien publiskas diskusijas par stambulas konvencijas jautājumu ir spēlīte. (: es labprāt arī Tev jautātu, kas tieši ir tie diskutablie vārdi, kurus piemini?

par dzimtes lomām un vardarbību - lai gan sākotnēji tas var šķist mulsinoši, ir pētījumi, kas tiešā veidā saista vardarbību ģimenē un vardarbību pret sievietēm ar stereotipisku pieeju dzimtes lomām. īsumā: ar dzimumu saistīta vardarbība galvenokārt tiek īstenota gadījumos, kad cilvēks, pret kuru vardarbība tiek vērsta, ir rīkojies neatbilstoši savai “pareizajai” lomai, kādu nu to no savas puses redz varmāka. un šī sakarība nenozīmē, ka ir mērķis kaut ko, izņemot vardarbību un diskrimināciju, aizliegt, neļaut cilvēkiem izvēlēties tradicionālas dzimtes lomas, ja viņi to vēlas – runa ir tikai par kritisku šo tradicionālo lomu un ar tām bieži saistīto stereotipu izvērtēšanu un alternatīvu akceptēšanu, t.i., lai sievieti nenosodītu (un neuzskatītu par sišanu pelnījušu) ne tad, kad viņa izvēlas palikt mājās un audzināt bērnus, ne tad, ja viņa izvēlas neveidot ģimeni un strādāt par ugunsdzēsēju; tāpat arī, lai vīrieti nenosodītu (un neuzskatītu par sišanu pelnījušu) ne tad, ja viņš izvēlas pelnīt lielo naudu savā biznesā, ne tad, ja, savukārt, viņš izlemj strādāt bērnudārzā par auklīti.

ja gribas drusku izvērstāku un/vai akadēmiskāku pamatojumu, padalīšos ar pāris aktuāliem pētījumiem un pētījumu ziņojumiem: šeit īsi skaidrots, par kādiem stereotipiem ir runa, te par to, kādas ir sekas bērniem un jauniešiem, ja tiek strikti uzspiestas dzimtes lomas, nosodot novirzīšanos no tām , bet šeit fokuss tieši uz vardarbību: stereotipiski priekšstati par dzimtes lomām veicina seksuālas uzmākšanās un seksuālas vardarbības normalizēšanu , neiekļaušanās stereotipiskās dzimtes lomās tiek uzskatīta par attaisnojošu faktoru vardarbībai ģimenē gan šajā, gan šajā pētījumā. un, lai gan lielākoties tiešām fokuss ir uz sievietēm, pirmkārt, nav tā, ka vīrieši arī necieš gan no vardarbības, gan no citām problēmām, kas saistītas ar vardarbību – šeit recenzijā gan ir, manuprāt, pārlieku kritizēta grāmata, kas uz to koncentrējas, bet, par laimi, ieskicēti arī argumenti, kāpēc stereotipisku attieksmju uzturēšana negatīvi ietekmē vīriešus.

tas, ko ļoti bieži pārprot, runājot par ar dzimumu saistītu vardarbību vai dzimtes diskrimināciju, un ko es arī, šķiet, redzu no Tava komentāra, kur norādi, ka Tev liekas, ka Stambulas konvencijā “vīrietis tiek postulēts kā atpalicis, sievietes attīstību traucējošs” - regulāri tiek pieņemts, ka runājot par sistēmiskām problēmām sabiedrībā, kas noved pie statistikas, kur biežāk no vardarbības un diskriminācijas cieš sievietes, tiek apgalvots, ka vīrieši kaut kā ir pie tā vainīgi. bet tas ne tikai tā nav, neviens cilvēks, kurš ir iedziļinājies dzimtes studijās un/vai feminismā arī to neapgalvo! runa ir par problēmām sabiedrības struktūrā (kas veidojusies vēsturiski un ko uztur gan sievietes, gan vīrieši, un no kā atšķirīgos veidos cieš gan sievietes, gan vīrieši (piemēram, uzskats, ka vīrieši ir mazāk emocionāli, traucē viņiem apgūt veselīgu emociju vadīšanu un bieži ierobežo viņu iespējas “pieņemami” paust savas emocijas, uzskats, ka vīrieši neprot apieties ar bērniem, bieži ierobežo viņu iespējas dažādos veidos iesaistīties ģimenes dzīvē utt). jā, vēsturiski tas ir nozīmējis, ka vīrieši lielākoties atrodas priviliģētās pozīcijās un viņu iespējas attīstīt sevi daudzās jomās ir bijušas lielākas, nekā sievietēm, taču ir jāsaprot, ka, diskutējot par vīriešu dominanci, runa ir nevis par to, ka kaut kādi konkrēti ļaunie vīrieši atnāk un piespiež konkrētas sievietes kaut ko darīt vai nedarīt, tādējādi apgrūtinot viņu attīstību, bet ka vīrieši kā statistiska grupa dominē (t.i. visiem vīriešiem kopumā ir daudz vairāk varas, nekā visām sievietēm kopumā), jo viņiem ir vieglāk “nejauši” nonākt varas pozīcijās. te varētu arī veidot nelielu atkāpi par intersekcionalitāti – piemēram, man pilnīgi noteikti ir vairāk varas, nekā nabadzīgam, mazizglītotam romu tautības vīrietim to mazpilsētas – jo privilēģiju gūšanā lomu spēlē gan dzimums, gan ekonomiskais un cita veida sociālais stāvoklis. būtībā – atpalikuši ir nevis vīrieši, bet sistēma institucionālā līmenī, kas nenodrošina visiem līdzvērtīgas iespējas dažādos aspektos, un tas arī ir tas, ko nepieciešams mainīt.

es, starp citu, nemaz nebūtu tik droša, ka konvenciju ratificēs, jo sevišķi šī valdība – arī tādēļ, ka diskusijas par un ap šo jautājumu ļauj aizēnot daudzus citus, ne mazāk būtiskus tematus (piemēram, oligarhu jautājumu, nodokļu un veselības aprūpes reformu). bet tas, kāpēc, manuprāt, ir ļoti būtiski konvenciju ratificēt, ir fakts, ka LV diemžel ir ļoti nesakārtota kopējā sistēma, t.i., protams, mums ir krimināllikums, kurš tehniski ļauj sodīt varmākas, bet trūkst savstarpējās sadarbības starp prevencijas, novēršanas un apkarošanas institūcijām, trūkst ilgtermiņa atbalsta sistēmu cilvēkiem, kas cietuši no vardarbības (piemēram, krīzes centru, informatīvo resursu, pieejas juridiskām un cita veida konsultācijām), un aktivitāšu, kas ļautu vardarbību novērst vēl pirms tā sākusies, pirmkārt, iemācot bērniem un pieaugušajiem atpazīt “brīdinājuma zīmes”, ka pastāv vardarbības draudi, otrkārt, veltot resursus tam, lai mācītu cilvēkiem nekļūt par varmākām (un stereotipisko dzimtes lomu kritiska izvērtēšana arī iekļaujas šeit, jo, ja cilvēks saprot, ka nav tā, ka vīram obligāti jānes mājās milzīgā nauda, bet sievai obligāti jāmazgā trauki, tad sieviete, kuras vīrs nenes to milzīgo naudu, neatļausies pret viņu tādēļ izturēties emocionāli vardarbīgi, un vīrietis, kura sieva aicinās dalīt trauku mazgāšanas darbu uz pusēm, neatļausies tāpēc viņu iekaustīt). un konvencijas mērķis ir ieviest tieši to, efektīvu, visaptverošu struktūru, kas nodrošinātu maksimālu atbalstu vardarbības novēršanai.

un fakts, ka Tev nav pieredzes ar vardarbību, nekādi neliedz Tev izteikt savu viedokli! es vienmēr atviegloti nopūšos, uzzinot, ka kāda sieviete, ko pazīstu, nav piedzīvojusi pret sevi vērstu fizisku, seksuālu vai emocionālu vardarbību, jo diemžēl gan es, gan gandrīz visas manas draudzenes vismaz reizi mūžā ar to ir saskārušās. bet es gribētu uzsvērt, ka tas nenozīmē, ka mans vai viņu viedoklis ir kaut kādā veidā individuāli leģitīmāks par Tavējo. “sajūtu viedoklis” NAV fufelis, tas ir ļoti svarīgs - tas vienkārši ir pielāgojams galvenokārt personiskā līmenī, t.i., to atšķirībā no pētījumu datiem nevar vispārināt. tādēļ kā pamatojumu saviem argumentiem es tomēr izvēlos primāri nevis personisko pieredzi, bet gan pētījumus un statistiku, un tā diemžēl ir drausmīga.

atvainojos, ka tik gari (es pat nezinu, vai Tu šo vispār lasīsi), man vienkārši šķiet, ka diskusija un viedoklis ir nevis kaut kas, par ko atvainoties un ko censties apslāpēt, bet viens no produktīvākajiem veidiem, kā pašam strukturēt savu viedokli un saprast to citu viedokļu kontekstā. tāpēc es ļoti, ļoti priecāšos, ja Tu izteiksi jebkādus iebildumus saistībā ar šo, kas Tev ir - arī tāpēc, ka man ir interesanti izzināt un saprast citas perspektīvas uz Stambulas konvencijas jautājumu.