es izlasīju "the beauty myth" un, ja godīgi, izņemot atsevišķus interesantus faktus, kurus nezināju, tur nebija pilnīgi nekā tāda, ko es jau nebūtu sapratusi pati. es jau gadiem ilgi atkal un atkal cenšos sev un citiem izskaidrot, ka manas problēmas ar manu ķermeni nav ķermeniskas, ka tās primāri nav saistītas ar vēlmi patikt konkrētam partnerim (jo ir tikai loģiski, ka tad, ja mēs esam foršās partnerattiecībās, es acīmredzot šim cilvēkam jau esmu pievilcīga), ka mana patiesā vēlēšanās NAV izmainīt savu ķermeni, bet gan pārstāt justies tā, it kā tas būtu jāmaina. un būtībā man ir sajūta, ka viss, ko šī grāmata man sniedza, bija 1) vēl viens viedoklis, ka tas ir tas, kas jādara, jāpārstāj atrasties šīs sajūtas pakļautībā 2)sajūta, ka pasaule ir briesmīga vieta un es esmu doomed visu laiku ar kaut ko milzīgu cīnīties tikai tāpēc, ka esmu sieviete. jo sistēmu nevar nojaukt vienītī, bet kaut kāda tāda pilnvērtīga kolektīva attieksmes maiņa notiek pārāk lēni, body positivity ir forši, bet beauty backlash ļoti plaši un veiksmīgi pret to cīnās, kamēr pastāv sistēma, kas uztur skaistuma mītu, es (tieši es, nevis obligāti jebkura sieviete; no tā, kādas reakcijas esmu redzējusi uz saviem neskaitāmajiem mēģinājumiem par šo runāt, man ir radies iespaids (kurš, protams, var būt maldīgs), ka citas foršās sievietes, ko es pazīstu, lielākoties ir kaut kādā veidā izturīgākas vai arī vienaldzīgākas pret šo visu, un neizjūt to kā akūti aktuālu sāpi ar tādu regularitāti vai intensitāti kā es) neizbēgami būšu zaudētājos, jo, ja es cenšos tai pakļauties un izmainīt sevi, lai tuvinātos sistēmas prasībām, es izgāžos (un esmu zaudējusi jau tīri tāpēc, ka "spēlēju", jo šī ir negodīga spēle, ko nav iespējams uzvarēt), savukārt, ja es pretojos un neīstenoju pareizo uzvedību, ko skaistuma mīta sistēma pieprasa, es jūtos vainīga. un fakts, ka es apzinos, ka man nevajadzētu justies vainīgai, nepalīdz tādai nejusties, tas liek man justies dubultā slikti, jo es esmu ne tikai vainīga, bet arī vāja/stulba, jo nespēju pārvarēt šo nepamatoto vainas sajūtu.

P.S. citiem gan ļoti iesaku. ja es pati nebūtu līdz šim visam jau aizdomājusies/nonākusi anthro studiju laikā/terapijā, tā man būtu lieliska, noderīga info