kontekstam - nesen redzēju patizlu fake budas citātu, kas īstenībā esot no grāmatas "clown girl", par to, kā visādi tauriņi vēderā (kas, kā jau visi zinām, ir vienkārši "stress response" ) nav indikators mīlai - tāds indikators ir zen (pārfrāzēju, protams). vēl kaut kad sen pirms tam lasīju rakstu, kurā visa cita starpā bija runa par to, kā attiecību kvalitāti/ilgtspējību var noteikt pēc tā, kādu fizioloģisku reakciju (stresa līmenis palielinās vai samazinās) izraisa komunikācija ar partneri, piemēram, stresa situācijās vai konfliktu risināšanas procesā.
un tas ir tas, kā es zinu, ka šīs attiecības ir, hands down, ne tikai tas, ko es gribu, bet arī labi un veselīgi - jo, lai cik grūti nebūtu visādu manu tarakānu dēļ, lai cik uztraucoši un mokoši, un apkaunojoši nebūtu tiem ļaut izrāpot un gozēties gaismā, es zinu, ka, galu galā, šī cilvēka klātbūtne fundamentāli ir mierinoša, nevis uztraucoša. tagad nākamais solis ir šo faktu biežāk laicīgi atcerēties stresa situācijās un arvien retāk sākt ierasto norobežošanās rutīnu, kad jūtos satraukta un nobēdājusies. bet, godīgi sakot, mani nemaz šis paņēmiens nepārsteidz, ņemot vērā, cik daudz emocionāli nepieejamu cilvēku man apkārt ir bijis dzīves gaitā (tostarp (laikam jau patiesībā visi) mani iepriekšējie partneri, sorry not sorry), no kuriem neesmu varējusi saņemt nekādu vajadzīgo atbalstu, tā jau mēs kļūstam fearful avoidant, skaidrs, ka stratēģijas mainīt ir ļoti apzināti jāmācās.
un tas, protams, neizslēdz milzīgus uztraukumus un visādas citas nepatīkamas lietas, kas uzpeld savstarpēji mijiedarbojoties, bet es jūtos daudz spējīgāka saņemties tās risināt, vienkārši kopumā daudz spējīgāka risināt, vienkārši daudz vairāk vēlos risināt, nevis aizmirst, norīt, ignorēt.
skaidrs, ka te ir dažādu faktoru kopums, kurā nav maznozīmīgi arī manas personiskās izaugsmes mērķi un paņēmieni, un tajā ieguldītā piepūle, bet es esmu pārliecināta, ka man kārtējo reizi vienkārši atkal ir dzīvē nenormāli paveicies - tikt pie tik brīnišķīga cilvēka. when i fall asleep holding his hand, i know i can do pretty much anything.
un es esmu tik laimīga un pateicīga, ka tā ir.
un tas ir tas, kā es zinu, ka šīs attiecības ir, hands down, ne tikai tas, ko es gribu, bet arī labi un veselīgi - jo, lai cik grūti nebūtu visādu manu tarakānu dēļ, lai cik uztraucoši un mokoši, un apkaunojoši nebūtu tiem ļaut izrāpot un gozēties gaismā, es zinu, ka, galu galā, šī cilvēka klātbūtne fundamentāli ir mierinoša, nevis uztraucoša. tagad nākamais solis ir šo faktu biežāk laicīgi atcerēties stresa situācijās un arvien retāk sākt ierasto norobežošanās rutīnu, kad jūtos satraukta un nobēdājusies. bet, godīgi sakot, mani nemaz šis paņēmiens nepārsteidz, ņemot vērā, cik daudz emocionāli nepieejamu cilvēku man apkārt ir bijis dzīves gaitā (tostarp (laikam jau patiesībā visi) mani iepriekšējie partneri, sorry not sorry), no kuriem neesmu varējusi saņemt nekādu vajadzīgo atbalstu, tā jau mēs kļūstam fearful avoidant, skaidrs, ka stratēģijas mainīt ir ļoti apzināti jāmācās.
un tas, protams, neizslēdz milzīgus uztraukumus un visādas citas nepatīkamas lietas, kas uzpeld savstarpēji mijiedarbojoties, bet es jūtos daudz spējīgāka saņemties tās risināt, vienkārši kopumā daudz spējīgāka risināt, vienkārši daudz vairāk vēlos risināt, nevis aizmirst, norīt, ignorēt.
skaidrs, ka te ir dažādu faktoru kopums, kurā nav maznozīmīgi arī manas personiskās izaugsmes mērķi un paņēmieni, un tajā ieguldītā piepūle, bet es esmu pārliecināta, ka man kārtējo reizi vienkārši atkal ir dzīvē nenormāli paveicies - tikt pie tik brīnišķīga cilvēka. when i fall asleep holding his hand, i know i can do pretty much anything.
un es esmu tik laimīga un pateicīga, ka tā ir.
piešņauktā salvete | nošķaudīties
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}