šonakt gulēju, klausījos blakusmiegā un secināju - man šķiet, ka tas, ko es dzīvē visvairāk meklēju, kas ir tas, kā man trūkst, kad gribas raudāt par nezin ko, ir companionship.

ir daudz vieglāk justies kā cilvēkam, kad ir tāda companionship sajūta, tad no rīta kaut kā pēkšņi kastītē saliekas līdzi paņemams ēdiens, vakarā gribas rosīties. nez, vai tā nav tā pati vecā lieta ar lack of inherent self-worth, kad vajag ārēju apstiprinājumu (ja jau kāds uzskata, ka ir vērts atrasties manā klātbūtnē, tad kaut kam tur tomēr ir jābūt), vai arī tā patiesībā ir vispārcilvēciska lieta, daļa no būšanas sociālam dzīvniekam, ka kopā patiešām ir ne tikai jautrāk, bet vienkārši labāk un jēgpilnāk.

tikko piekritu aizvietot stundu 4.klasēs (saviem pagājušā gada trešklasniekiem), jo man nebija godīga iemesla teikt nē. nez, cik prātīgi tas bija. bet nu labi, viena diena. sliktākajā gadījumā tas tikai apstiprinās manu apņemšanos nekad vairs nestrādāt sākumskolā.

upd: aizgāju uz vienu no tām klasēm pagaidīt šā gada skolotāju, lai noskaidrotu, ar kādu tēmu viņi šobrīd darbojas, un tie bērni, mani ieraudzījuši, sakrita kā tādas mušas uz sūdu, drūzmējās apkārt, kāpa uz kājām. cerēju šo reakciju mazināt, paziņojot, ka rīt viņus satikšu stundā, bet tā vietā, lai norimtu, viņi sāka spiegt un lēkāt un ķerties manās drēbēs un pie rokas. es jutos ļoti neērti, un šausmīgi pārsteigta.

ok. tātad, ļoti svarīgs jautājums - kā jūs teiktu, kas ir tas, kas atšķir presence (~vienkāršu būšanu klāt) no companionship (~būšanu kopā tādā fundamentālā formā)? tb, nevis kā tās izpaužas, bet kas ir tas cēlonis, ka reizēm ir companionship, bet reizēm nav.

par bildēm

a photograph is shaped more by the person behind the camera
than by what is in front of if

nu, fotogrāfējošie cilvēki, cik daudz taisnības tajā?