4 hours is totally enough. tie sīči dabūs labāko stundu ever. ja kaut kur baigi nesabremzēsimies, tad - ar visām prasmēm, izņemot garāku lasīšanu, ar izkustēšanos, ar dziesmiņu, ar bingo, ar baltajām tāfelītēm. plus, tā kā viņi nāks uz "manu" kabinetu, kur ir projektõrs, kas nozīmē, ka varu nevis rakstīt uz tāfeles, bet normāli izmantot prezentāciju, tad es varu arī pilnībā runāt angliski, un ielikt prezentācijā attēlus, kas tiem, kuriem iet grūtāk un kas vēl līdz galam kaut ko nesaprot, uzskatāmi parāda, kas ir tas, ko esmu teikusi (vai jāklausās, vai jāraksta, vai jāņem tāfelīte, kur jāraksta/jāapvelk utt). es jūtos diezgan efektīva, lai gan esmu šim patērējusi (ieskaitot dziesmiņas video lejupielādēšanu un konvertēšanu, un prokrastināciju) apmēram divas ar pusi stundas. un tomēr tas ir mazāk, nekā patērēju lielai daļai sīču stundu pagājušajā gadā. god, i've grown professionally, haha. un tomēr, es jūtu, ka šeit arī, ar visu to, ka es par viņiem vairs vispār neesmu atbildīga, parādās tas centības aspekts, tb, es par šo jūtos labi ne tikai tāpēc, ka man šķiet, ka ļoti labi izplānota stunda, bet arī tāpēc, ka esmu centusies, varbūt pat galvenokārt tāpēc. nez, vai tas nav kaut kā drusciņ fucked up. tomēr, svarīgs jau ir rezultāts, vai ne. un to redzēšu rīt.

vai tas ir tā normāli, ka neirolõgs ar vieglu roku ņem un paraksta antidepresantus pa labi, pa kreisi? neko īsti pacientam neskaidrojot?

ar šādu attieksmi mani pat reāli vairs neizbrīna manas mammas priekšstats, ka ar tiem var rīkoties a la "iedzer šo tabletīti, un tu jutīsies labāk un mierīgāk".