ir divas lietas, par kurām es cibā nerakstu, lai gan tās sastāda proporcionāli nemaz ne mazu manas dzīves daļu. viena no tām ir sportiskās aktivitātes, ar kurām es nodarbojos, otra - manas attiecības ar ēšanu. es sev saku, ka par to es nerakstu, jo tas nevienam nevar būt interesanti, kas noteikti ir taisnība, bet otrs iemesls, ko es pati sev parasti nesaku, ir tas, ka man ir kauns par to rakstīt, pat pieminēt, jo šķiet, ka tas izskatīsies pēc mēģinājuma par kaut ko attaisnoties, ka neviens neticēs, ka man tiešām ir tik aktīvs dzīvesveids, jo es neizskatos pēc tāda cilvēka (then again, lielais vairums no cilvēkiem, kas varbūt lasa to, ko es te rakstu, jau mani īpaši neredz, haha) - katrā ziņā, tā man pilnīgi noteikti liek domāt tas pārsteigums visu ārstu balsīs, kad viņi paziņo, ka man ir "ļoti laba sirds". es apzinos, ka šis daudz vairāk ir saistīts ar mani pašu. to, ka man acīmredzot ir iekšēja sajūta, ka man ir kaut kā jāattaisnojas par to, ka es it kā neizskatos pēc sportiska cilvēka, kas piekopj veselīgu dzīvesveidu - būtībā, neizskatos tā, kā man pašai liekas man būtu jāizskatās, dzīvojot tā, kā es dzīvoju. esmu pamanījusi, ka mani mazliet kaitina lasīt citu cilvēku ierakstus a la "šodien no rīta noskrēju 10 km, pusdienu pārtraukumā uz mājām airējos pa daugavu, bet vakarā pirms gulētiešanas pusstundu stāvēju uz galvas un veicu vēl divdesmit sarežģītas jōgas pōzas" (pārspīlēju, protams, but you catch the drift). visdrīzāk tāpēc, ka arī es esmu slima ar rietumu kontrōles sabiedrības uzstādījumu, ka, ja kaut kas nesniedz tādu rezultātu, kādu tam it kā būtu jāsniedz, tā noteikti ir tevis paša vaina, tb, ja (liekas, ka) es neizskatos gana fit, tas nozīmē, ka vienkārši pietiekami necenšos un neesmu adekvāti novērtējusi ieguldīto darbu, ka tad, ja es tiešām darītu "kā nākas", man arī liktos, ka ir kaut kas, ar ko lepoties internetos. tas ir, man skauž, ka citi cilvēki jūtas tiesīgi ar savām aktivitātēm lepoties, kamēr es spēju tikai domāt par to, kāpēc, lai gan es jūtos veselīga un spēcīga, un bez īpašām problēmām un iepriekšējas pakāpeniskas laika audzēšanas varu, piemēram, noturēt planking position 3minūtes, man ir sajūta, ka esmu ne īpaši pievilcīgs gaļas klucis (atbilde, protams, ir diezgan skaidra, es taču arī mācījos ķermeņa un medicīnas antropolōģiju un zinu visādas teōrijas, ar ko šo var vienkārši izskaidrot; bet tādi racionālie aspekti tomēr diemžēl praksē pārāk nepalīdz ar to neadekvātuma sajūtu cīkstēties). kopumā gan es visādu apzinātu, sistemātisku pašsajūtas mainīšanas centienu rezultātā tagad par to jūtos daudz mazāk slikti, nekā pagājšgad, un tā vietā, lai gandrīz konstanti justos kā the fugliest bitch in da hood kā pagājušajā janvārī, galvenokārt jūtos vienkārši "meh" un reizēm pat tiešām glīta, kas ir ārkārtīgi patīkami. bet pēc šī, manuprāt, ir skaidri redzams, ka vēl tāls ceļš ejams, ha.

šodien varētu svinēt alu bundžās!

vai jums arī mēdz būt tā, ka nevarat aiziet gulēt, jo "vēl tikai vienu dziesmu noklausīšos, un tad..." ?

fuckfuckfuckfuck

pamodos no tā, ka suns gārdza kā žņaugts, tagad gandrīz visu laiku izklausās pēc vibrozvana, nevar piecelties/nostāvēt un noteikti ir aukstāks, nekā jābūt. līdz klīnikas atvēršanas laikam vēl pusotra stunda, un, stulbākais, es nezinu, vai man ir šobrīd brīvi pieejams tāds naudas daudzums, lai varētu tur iebrāzties, kliedzot "dariet kaut ko, man vienalga, cik tas maksā", jācer, ka tētis drīz būs augšā un varēs ieskaitīt kontā kādas rezerves. šis viss ir tik ārprātīgi, es nesaprotu, kāpēc tas notiek, es gribu, lai tā nenotiek. tb, es vienmēr biju iztēlojusies, ka, ja viņa nomirs, tas vienkārši notiks, nevis tā, ka kaut kas notiek, un es nevaru saprast, vai viņa mirst, vai arī man kaut kas ir jādara. ļoti reti ir tādas situācijas, kad es ceru, ka tūliņ pamodīšos un izrādīsies, ka viss briesmīgais ir bijis tikai slikts sapnis. nu, šī ir viena no tām.
derētu arī pasaku variants ar dziedinošajām asarām. to man krājumā ir daudz. tikai diemžēl, šķiet, bez maģiskām dziedinošām īpašībām.

es katrā ziņā biju iztēlojusies kaut ko citu, kaut ko noteiktāku.

uz brīdi man likās, ka viņa vienkārši nomirs jau taksī uz stacionāru, bet tomēr nē. tagad viņa tur kaut kur ir pielikta pie sistēmas, bet es sēžu un domāju, cik muļķīgi. un ka varbūt vajadzēja uzstāt uz kaut kādām analīzēm trešdien, vai varbūt ātrāk iet un prasīt, vai varbūt iet uz citu klīniku, vai vienkārši darīt kaut ko citu. un, lai cik stulbi arī tas neliktos, visvairāk es domāju par to, cik debili, ka bija jātaisa tā operācija, jo nekādu prieku jau ne tā pati lieta, ne pēcoperācijas laiks viņai īpaši nevarēja sagādāt (labi, izņemot it kā mazāku diskomfortu, nekā tad, ja neoperētu un atstātu, kā bija, un vnk dotu pretsāpju zāles, kamēr nodeldējas tas liekais kauls mazliet) un tas ir galvenais, kāpēc es jūtos mazliet tomēr satricināta par to, ka izskatās, ka viņa visdrīzāk tagad ņems un nomirs, jo es būtu gribējusi viņai tādu mierīgāku un patīkamāku dzīves pēdējo ~mēnesi. nu, tad jau redzēs. katrā ziņā, ja viņa nomirs, tā būs galvenā tāda bēda. jo es jau ilgi domāju, ka gan jau drīz. un vēl ja tā padomā, cik jaunu patversmes suņu es būtu varējusi nopirkt par tās operācijas cenu, ha, haha, hahaha. ugh.

pavecs pāris ar suni, kuram problēma ar kāju, kas jāoperē. operācija maksā 260eur, dzirdēju, kā viņi apspriežas, ka tādas naudas viņiem nav. īsi pēc tam vīrietis sāka stenēt un vaidēt, un tagad ir atgūlies uz sola, esot palicis slikti ar sirdi. sieviete piedāvājas izsaukt ātros un pilnīgā mierā saka sunim - "nu, redzi, sunīt, kā ir... ", kamēr vīrietis atsakās no ātrajiem ar komentāru "bet ko tad tu viena ar suni un mašīnu darīsi".

cik izdevīgi, kad ir draugi, kuriem ģimenē ir vetārsti, kuri var piezvanīt un pateikt, ka, jā, es patiešām esmu labākajā iespējamajā klīnikā, un, jā, patiešām tā daktere, kas sunīti skatās, ir tāda, kam var uzticēties, un ka tad, ja man teiks, ka kaut ko var darīt, tas nozīmēs, ka tiešām kaut ko var darīt un ir vērts to veikt, bet, ja pēc diagnostikas teiks, ka prognozes ir sliktas, tad tas būs skaidrs, ka vajag vienkārši iemidzināt. tāda sajūta, ka jau šausmīgi ilgi gaidu, gribas ēst.

pat nekādu sarežģītu lēmumu, viss pats atrisinājās. beigas kā visiem dzīvesstāstiem. tagad tikai saprast, kā es no šejienes tieku uz mājām, jo es īsti nezinu, kur atrodos.