es katrā ziņā biju iztēlojusies kaut ko citu, kaut ko noteiktāku.

uz brīdi man likās, ka viņa vienkārši nomirs jau taksī uz stacionāru, bet tomēr nē. tagad viņa tur kaut kur ir pielikta pie sistēmas, bet es sēžu un domāju, cik muļķīgi. un ka varbūt vajadzēja uzstāt uz kaut kādām analīzēm trešdien, vai varbūt ātrāk iet un prasīt, vai varbūt iet uz citu klīniku, vai vienkārši darīt kaut ko citu. un, lai cik stulbi arī tas neliktos, visvairāk es domāju par to, cik debili, ka bija jātaisa tā operācija, jo nekādu prieku jau ne tā pati lieta, ne pēcoperācijas laiks viņai īpaši nevarēja sagādāt (labi, izņemot it kā mazāku diskomfortu, nekā tad, ja neoperētu un atstātu, kā bija, un vnk dotu pretsāpju zāles, kamēr nodeldējas tas liekais kauls mazliet) un tas ir galvenais, kāpēc es jūtos mazliet tomēr satricināta par to, ka izskatās, ka viņa visdrīzāk tagad ņems un nomirs, jo es būtu gribējusi viņai tādu mierīgāku un patīkamāku dzīves pēdējo ~mēnesi. nu, tad jau redzēs. katrā ziņā, ja viņa nomirs, tā būs galvenā tāda bēda. jo es jau ilgi domāju, ka gan jau drīz. un vēl ja tā padomā, cik jaunu patversmes suņu es būtu varējusi nopirkt par tās operācijas cenu, ha, haha, hahaha. ugh.