vakardien visa cita starpā es par sevi secināju divas lietas:

pirmkārt, ar manu bērnīgo ķermenisko dīdīgumu acīmredzami ir kļuvis tikai sliktāk, mantas albuma prezentācijā sēdēt bija absolūti mokoši. mūzikas raustīta sēdus tirinājos uz visām pusēm un domāju, nez, vai tā jūtas bērni, kam ir diagnosticēts kaut kāds hiperaktivitātes sindroms (vai kas nu tagad ir modē, ko piešķirt nemierīgajiem) - ka visa pasaule konstanti ir mūzika, pie kuras viņiem jādejo, vienmēr, bet apkārtējie liek sēdēt.

otrkārt, laikam es tiešām ar savu milzīgo, raibo hudiju izskatos pēc hipija. man kaņepē pilnīgi sveša sieviete pienāca klāt un pajautāja, vai man neesot džoints. tas man šķiet sevišķi interesanti kontekstā ar to, ka visādi cilvēki, kas mani nepazīst, parasti notaksē mani kā tādu, kas vispār nemaz nelieto alkoholu, mācās folkloru un ir veģetārietis. ha, citējot tors vakara gaitā vairākkārt teikto - "so many people can't all be wrong", tad varbūt vienkārši jāpieņem, ka tā arī ir, un līdz galam jāpielāgojas tam, kā pasaule mani jau redz.