Nekādā gadījumā.

kāpēc?

Nē, nav nekādu publiskuma problēmu - man īstenībā ar šo ir ļoti grūti, jo mana sajūta par iespējamo pašnāvības izdarīšanu ir tik ļoti mainījusies: agrāk es esmu domājusi, ka man ļoti negribētos mirt vienai pašai un es pat potenciāli varētu būt varējusi apsvērt pašnāvības izdarīšanu cita cilvēka klātbūtnē, bet ne terapeites, jo es viņas klātbūtnē nemaz tik labi un mierpilni nejutos. Šobrīd es to spēju apskatīt tikai kā ļoti teorētisku situāciju un, man šķiet, - pat visstabilākais terapeits droši vien pēc šāda incidenta būtu ļoti traumēts, viņam vajadzētu ilgstošu terapiju utt, un viņš nevarētu palīdzēt citiem cilvēkiem, nu, kāpēc to kādam nodarīt? Bet tiešām - šis ir auksts, racionāla prāta spriedums, es neesmu situācijā, kur šis ir aktuāli kā reāla iespēja.

bet vispār mana subjektīvā pārliecība ir, ka, ja tu esi gatavs iet nomirt pie sava terapeita, tad tev pret viņu, visticamāk, ir diezgan spēcīga piesaiste/pieķeršanās (un es tādu kopumā nekad neesmu jutusi ne pret vienu no savām terapeitēm), man ir bijusi tikai intuitīva sajūta, ka šis process, iespējams, var mani izglābt.

Es gan par pašnāvību vairs nemēdzu domāt, bet mirt es varētu gribēt tikai kopā ar cilvēkiem, pret kuriem man ir kādas jūtas, ja vispār ar kādu kopā.

Mani pēdējā laikā gan, nez no kurienes ir uzmākušās ne gluži nāves bailes, bet bailes nomirt kaut kādā slimnīcā, kur man apkārt būtu sveši cilvēki, kam es neko nenozīmēju un kas neko nenozīmē man, mirt visā tajā sterilajā, bezpersoniskajā atmosfērā būtu tik briesmīgi, man nāk raudiens, kad es par to iedomājos, lai gan, nav jau tā, ka es plānoju mirt, nezinu, no kurienes šīs fantāzijas nāk.

Bet jā – mana terapeite mani pietiekami kaitināja, lai es viņu toč negribētu redzēt pirms nāves, kaut arī uzskatu viņu par ļoti krutu profesionāli un, iespējams, lielā mērā varu tieši viņai pateikties, ka es neesmu izšķīrusies par pašnāvību kādā brīdī.