Es gan par pašnāvību vairs nemēdzu domāt, bet mirt es varētu gribēt tikai kopā ar cilvēkiem, pret kuriem man ir kādas jūtas, ja vispār ar kādu kopā.

Mani pēdējā laikā gan, nez no kurienes ir uzmākušās ne gluži nāves bailes, bet bailes nomirt kaut kādā slimnīcā, kur man apkārt būtu sveši cilvēki, kam es neko nenozīmēju un kas neko nenozīmē man, mirt visā tajā sterilajā, bezpersoniskajā atmosfērā būtu tik briesmīgi, man nāk raudiens, kad es par to iedomājos, lai gan, nav jau tā, ka es plānoju mirt, nezinu, no kurienes šīs fantāzijas nāk.

Bet jā – mana terapeite mani pietiekami kaitināja, lai es viņu toč negribētu redzēt pirms nāves, kaut arī uzskatu viņu par ļoti krutu profesionāli un, iespējams, lielā mērā varu tieši viņai pateikties, ka es neesmu izšķīrusies par pašnāvību kādā brīdī.