Zini, ir bijis gan tā, gan tā; es parasti vakaros neesmu izsalkusi, bet gr. laikā mēdz būt un tad es točna eju izlaupīt ledusskapi. Un tad sanāk tā, ka eju gulēt pārēdusies (jo nav jau daudz vietas, kur to ēdienu sabāzt, līdz ar to var pārēsties arī no divām maizītēm, īzī).

Trū izsalkums ir bijis tikai bērnībā, kopš tā laika praktiski neesmu ar diētām niekojusies, un "visu dienu nav ēsts, jo slinkums pakaļu pacelt un aiziet paēst" manā izpratnē nav nekāds izsalkums.

tā kā mans ķermenis pēc vidēji trīs stundu neēšanas sāk izmisumā kliegt, ka mirst badā, tad pēc vispārējiem standartiem droši vien nekad neesmu gājusi gulēt izsalkusi. bet pārēšanās sajūta man ļoti nepatīk, it sevišķi tāpēc, ka guļu uz vēdera. ir gadījies tā mēģināt aizmigt.

Aizmigt vieglāk pārēdušamies, bet sajūta pēc pamošanās tad ir ļoti slikta. Cenšos neiet gulēt ne vienā, ne otrā stāvoklī.

Es nezinu – abas sajūtas ir briesmīgas. Ar izsalkumua sajūtu es regulāri mostos, gulēt jau nav jāiet, jo var kaut ko apēst, vismaz man ļoti sen nav bijis tā, ka nekā, ko fiksi apēst, lai sajūta pāriet, nebūtu.
Pārēšanās sajūta ir kaut kas megabriesmīgs, es esmu ar tādu gājusi gulēt cerībā fiksi aizmigt un vairs neko nejust, parasti gan, ja ir slikti, gan tik viegli aizmigt nevar.

Man ļoti nepatīk aizmigt ar izsalkumu, un pamosties arī ar to. Galvenokārt tāpēc, ka tad es vienmēr sevi pārliecinu, ka davai guli, ir pārāk vēls lai sāktu tagad ko taisīt, un tā nomokos bezmiegā līdz dusmīgi eju uz virtuvi kaut ko taisīt. Ar pārēšanos un saldu gulēšanu gan nav problēmas.

Kad ļoti gribas ēst, es nevaru īsti aizmigt; apmēram tāpat kā mēģināt aizmigt pārāk lielā aukstumā. Laikam smadzenes neļauj un visu laiku čukst 'nē nē, tagad nevar gulēt, pa miegam vēl nosalsi / nomirsi badā'.

regulāri saucu ātros aiz pārēšanās, dzīvoju lai ēstu! #noregrets