17 May 2014 @ 10:55 am
autisms no iekšpuses: restlessness  
I’m not doing all this moving around because it pleases me – it isn’t even all that calming. It’s like being teleported from one place to another without knowing it’s happening. Even if someone tries to prevent me, or if something else gets in the way, it happens anyway. I sort of lose myself for a little while. (..) I dash off as soon as I spot anything interesting. There’s a different reason for why we get lost so often, however, and I think it’s this: we don’t really know where we ought to be. You could tell us that we ought to follow someone else, or hold their hand, but the fact is that, with or without your suggestion, we’re still going to lose our way. Simply put, people with autism never, ever feel at ease, wherever we are. Because of this, we wander off – or run away – in search of some location where we do feel at ease. (..) While we’re on this search, it doesn’t occur to us to consider how or where we’re going to end up. We get swallowed up by the illusion that unless we can find a place to belong, we are going to be all alone in the world. Then eventually we get lost, and have to be escorted back to the place we were at, or the person we were with, before. But our uneasy, unsettled feeling doesn’t go away. I don’t think we’ll ever be able to reach our Shangri-La, however.
(..)
My body’s always moving about. I just can’t stay still. When I’m not moving, it feels as if my soul is detaching itself from my body, and this makes me so jumpy and scared that I can’t stay where I am. I’m always on the lookout for an exit. But even though I’m forever wanting to be some place else, I can never actually find my way there. I’m always struggling inside my own body, and staying still really hammers it home that I’m trapped here. But as long as I’m in a state of motion, I’m able to relax a little bit.

//Naoki Higashida, 2013, The Reason I Jump: The Inner Voice of a Thirteen-Year-Old Boy With Autism
Tags:
 
 
( Post a new comment )
cukursēne[info]saccharomyces on May 17th, 2014 - 12:43 pm
hahah, jājā, kā medicīnas enciklopēdiju lasītāji, kas diagnosticē sev visas iespējamās slimības :D
man, savukārt, tās lietas, ar kurām spēju asociēties aprakstītajā autisma pieredzē, drīzāk liek domāt par to, kā cilvēkiem ar autismu tās sajūtas/tendences taču ir tik daudz spēcīgākas, un cik sarežģīti tas noteikti ir, es apbrīnoju, kā viņi vispār spēj funkcionēt. tās grāmatas ievadā ir aprakstīts no psihoneiroloģiskā (šķiet) viedokļa, kā atšķiras autistisku cilvēku uztvere, kā viņiem ir teju konstants sensory overload, jo smadzenes nefiltrē svarīgos/nesvarīgos stimulus, šaubos, ka mēs pazīstam kādu, kam tiešām tā ir. lai gan būtībā jau autisms arī ir spektrs, tā ka, protams, var būt visādi, bet man liekas, ka šis varētu būt līdzīgi kā ar depresiju, ka cilvēki jauc to ar skumju noskaņojumu, jo nespēj īsti "iebraukt" tajā, cik nopietni un kā tas ir. bet nu tas ir tikai minējums.
(Reply) (Parent) (Thread) (Link)
pelnufeja[info]pelnufeja on May 17th, 2014 - 01:58 pm
jā, es pilnīgi piekrītu - man arī šobrīd ir drīzāk, nevis "man ir nediagnosticēts autisms" sajūta, bet gan pārliecība, ka man piemīt dažādas tendences, kas cilvēkiem ar autismu ir ļoti sakāpinātā un izteiktā līmenī. Es arī principā neesmu no tiem med. enciklopēdijas šķirstītājiem, kas sajūsmā sev piedēvē visas kaites pēc kārtas, par autismu tas drīzāk tā ir bijis, jo man ir licies "beidzot es esmu atradusi kaut ko, kas zinātniski pamato visādas manas rīcības, nevis saka "tu esi slinks un izlaidies bērns", piemēram. Es ļoti daudz domāju tieši par to apmaldīšanos un nespēju orientēties, kas man vienmēr ir bijusi ļoti raksturīga, tagad, kad man ir nopietnas redzes problēmas, cilvēki vismaz vairs nesaka "tu noteikti atradīsi, tev tikai vairāk jāpacenšas" vai tamlīdzīgi. Jo tas nav tikai par redzi, man kopumā nav nekādas dabiskas virzienu izjūtas un arī, nezinu, kā to precīzi formulēt, kaut kādas iekšējas sajūtas par to, kā meklēt pareizo virzienu/galamērķi utt. Nu, teiksim, parasti cilvēki, kaut vai tajā pašā stradiņu teritorijā vienk. sāktu apstaigāt visas ēkas, lai noskaidrotu (kaut vai pēc izslēgšanas metodes), kura ir īstā, kurā jānokļūst, bet man nav iekšējas sajūtas, ka tas varētu strādāt - man ir pilnīga "I am completely lost" sajūta, tāds milzīgs izmisums un panikas sajūta par to, ka es esmu tik pazudusi telpā, un tas nemaz nemazinās, kopumā pieaugot manai drošības sajūtai par to, ka problēmas var atrissināt un ar ļoti daudz ko (es pieļauju pēc būtības komplicētāku) par pareizās ēkas atrašanu, var tikt galā, ja tikai beidz psihot un sāk kaut ko lietas labā darīt, bet uz orientēšanos šie principi nestrādā - es esmu konstantā panikā, ka pazudīšu. Un jā - tāpēc es spēju ļoti identificēties ar to, ka cilvēks nemitīgi jūtas "pazudis" un "neīstajā vietā". Tb - tas noteikti nenozīmē, ka man ir autisms, vienk. ir mierinoši, ka kādam vēl tā ir, līdzīgi kā man ļoti palīdz tās dāmas, ar kuru video, es te kaut kad biju ielikusi, teiktais, ka viņa arī reizēm nevar noķert pareizo transportu redzes dēļ, nevis ar domu - vai, cik mums ir briesmīgi, bet vienkārši - kāds vēl zina, kā tas ir.
(Reply) (Parent) (Link)