26 February 2014 @ 05:27 pm
pasivitāte  
esmu pamanījusi, ka mani mēdz sevišķi kaitināt situācijas, kad, runājot ar cilvēku par kādu problēmu un to, kādus potenciālos risinājumus iespējams iztēloties, es saņemu atbildi "ok, tas ir problemātiski, bet tā vienkārši ir un tāpat nav reāli neko izdarīt". tāda status quo pašsaprotamības un neizbēgamības nostāja. es īsti labi nespēju tikt pāri sajūtai, ka tas ir pasivitātes manifests. un man tas šķiet drusku nelāgi, šī gandrīz automātiskā reakcija, jo tā taču noteikti vienmēr nav - varbūt cilvēks vienkārši grib uzturēt sarunu, izvēloties oponenta pozīciju. tai pat laikā, es domāju, ka ir liela nozīme tam, ar kādu "attieksmes sistēmu" aplūkojam tēmas/problēmas - koncentrējoties uz šķēršļu atrašanu un uzskaitīšanu, vai risinājumu un iespēju meklēšanu. un ir skaidrs, ka man labāk patīk komunicēt ar cilvēkiem, kas, arī ja situācija prasa identificēt problēmu, turpina ar kādu iztēlotu iniciatīvu, pat, ja ir skaidrs, ka tā nav uzreiz (vai varbūt - jebkad) realizējama. tas laikam nozīmē, ka man patīk ideālisms?

man ir arī ļoti grūti saprast, kā var par lietām, notikumiem, iniciatīvām, rīcībām nedomāt ilgtermiņā un kontekstā, kā var funkcionēt ar uzstādījumu if there is no quick fix, there's nothing we can/should do. kā var, piemēram, domāt par to vai kaut ko atmaksājas darīt, ņemot vērā tikai vienu vai divas dimensijas un šauri ierobežojot to (laika/telpas)attālumu/kontekstu, kurā izvērtē rezultātu? tas ir kaut kāds piecgades plānu vēstures rezultāts, kur aktuāls tikai konkrētās iestādes viens produkcijas lielums vienā laika posmā, pofig par to, kā tas tiek sasniegts un kas notiek ar sistēmu kopumā?

labi, ok, no vienas puses, ir skaidrs, ka cilvēku domāšana no dabas šādām tādām darbībām ir vairāk piemērota, nekā citām, un ir lietas, kuru racionālai izdomāšanai nepieciešama lielāka piepūle, nekā citām (skat. Daniela Kānemana jauko "Thinking, Fast and Slow"), bet kauzalitātes meklējumi tomēr ir viena no lietām, kas cilvēkiem dabiski ir raksturīga (un reizēm tieši tas arī noved auzās, haha, bet tas jau cits stāsts). tad taču it kā vajadzētu sekot arī spējai sasaistīt, piemēram, viena uzņēmuma "iekšās" notiekošo ar cēloņiem/sekām ekonomiskajā sistēmā, sasaistīt tagadnes notikumus ar sekām nākotnē, nevis skatīt katru situāciju tā, it kā tā būtu teju vai izolēta no pārējās pasaules. tomēr tik bieži cilvēkos novērojams kaut kāds bezsaistes (ne tikai interneta pieslēguma ziņā) režīms, pārliecība, ka konteksts uz mani/manu uzņēmumu/manu valsti īsti neattiecas, vai, vēl biežāk, es/mans uzņēmums/mana valsts uz kontekstu neattiecas. tā neforši.
 
 
( Post a new comment )
pelnufeja[info]pelnufeja on February 26th, 2014 - 07:23 pm
Es arī par "pasivitātes manifestu" arvien biežāk domāju un saprotu, ka, jo es pati jūtu sevī vairāk enerģijas un vēlēšanos kaut ko darīt/mainīt/uzlabot, jo aizkaitinošāk kļūst "tur jau neko nevar darīt, tā vienkārši ir", bet īpaši neiecietīga es kļūstu pret konstantu ņerkstēšanu "viss ir slikti", jo tad gribas pajautāt "un ko tu esi izdarījis (nosauc kaut vienu vismazāko lietu), lai kaut kas kļūtu labāk". Tb - man tagad liekas, ka ir ok un vērtīgi saprast, ka kaut kas ir galīgā pakaļā, tikai tāpēc, lai domātu, kā to varētu mainīt. Tad es brīžiem domāju, vai es jau neesmu kukū ar savu "visu tā vai citādi var/ar laiku varēs atrisisnāt", un vai tas nekļūst citiem apgrūtinoši. Ir tik daudz nesakārtotu un nejēdzīgu lietu, un cilvēki tikai plāta rokas un saka "tā tas ir, slikti". Un lielākoties tas tā arī paliek, un neparādās pat mēģinājumi kaut ko risināt, un es tiešām nedomāju, ka tas ir pareizi.

Bet jā - vienu iemeslu tam, kāpēc varētu nepatikt fantastiski probēmu risinājumi un to apcerēšana, es varu iedomāties, nu, ja tev ir kaut kāda baigā problēma, kas šausmīgi nomāc, un tiešām nav iespējams nekā to uzreiz atrisināt, tad var vienkārši būt ļoti bēdīgi, ka kāds cits sāk izvērst fanztāziju apceres, kā konkrēto lietu varētu atrisināt, tur, nezinu, citplanētieši, jo vienkārši negribas sev daudz atgādināt, ka šito nevarēs atrisināt.
(Reply) (Thread) (Link)
cukursēne[info]saccharomyces on February 26th, 2014 - 08:05 pm
jā, jā! mani māc līdzīgas sajūtas.

mani uztrauc, ka es varētu būt/kļūt nepiedienīgi neiecietīga pret tādu attieksmi, jo it kā jau tomēr cilvēkam ir tiesības pašam izvēlēties būt pasīvam un neieinteresētam, ja viņš tāds grib būt. bet tai pat laikā, it kā taču pastāv arī atbildība - ne tikai pret sevi un savu dzīvi, bet pret to kontekstu, kurā esi iekšā. un es jūtu tādu pretrunu šajā, it kā nevar no cilvēkiem pieprasīt nebūt pasīviem, bet bezatbildība arī ir nepieņemama. negribas būt tādam riebeklim, kas citiem piesienas, bet grūti arī nejusties kaut kā UGH!!! brīžiem.

un, protams, jā, jāizvērtē jau katra situācija, nevar akli visur mētāties ar fantastiskiem risinājumiem. es arī domāju, ka tā noteikti ir viena no zināmā mērā negatīvajām īpašībām manī, ka man reizēm gribas uzbāzties ar kaut kādiem risinājumiem, kad cilvēks varbūt vienkārši grib pačinkstuļot, pirms saņemas. bet nu, vismaz es to apzinos un, cerams, esmu pietiekami savaldīga, haha.
(Reply) (Parent) (Link)