jā, jā! mani māc līdzīgas sajūtas.

mani uztrauc, ka es varētu būt/kļūt nepiedienīgi neiecietīga pret tādu attieksmi, jo it kā jau tomēr cilvēkam ir tiesības pašam izvēlēties būt pasīvam un neieinteresētam, ja viņš tāds grib būt. bet tai pat laikā, it kā taču pastāv arī atbildība - ne tikai pret sevi un savu dzīvi, bet pret to kontekstu, kurā esi iekšā. un es jūtu tādu pretrunu šajā, it kā nevar no cilvēkiem pieprasīt nebūt pasīviem, bet bezatbildība arī ir nepieņemama. negribas būt tādam riebeklim, kas citiem piesienas, bet grūti arī nejusties kaut kā UGH!!! brīžiem.

un, protams, jā, jāizvērtē jau katra situācija, nevar akli visur mētāties ar fantastiskiem risinājumiem. es arī domāju, ka tā noteikti ir viena no zināmā mērā negatīvajām īpašībām manī, ka man reizēm gribas uzbāzties ar kaut kādiem risinājumiem, kad cilvēks varbūt vienkārši grib pačinkstuļot, pirms saņemas. bet nu, vismaz es to apzinos un, cerams, esmu pietiekami savaldīga, haha.