Es arī par "pasivitātes manifestu" arvien biežāk domāju un saprotu, ka, jo es pati jūtu sevī vairāk enerģijas un vēlēšanos kaut ko darīt/mainīt/uzlabot, jo aizkaitinošāk kļūst "tur jau neko nevar darīt, tā vienkārši ir", bet īpaši neiecietīga es kļūstu pret konstantu ņerkstēšanu "viss ir slikti", jo tad gribas pajautāt "un ko tu esi izdarījis (nosauc kaut vienu vismazāko lietu), lai kaut kas kļūtu labāk". Tb - man tagad liekas, ka ir ok un vērtīgi saprast, ka kaut kas ir galīgā pakaļā, tikai tāpēc, lai domātu, kā to varētu mainīt. Tad es brīžiem domāju, vai es jau neesmu kukū ar savu "visu tā vai citādi var/ar laiku varēs atrisisnāt", un vai tas nekļūst citiem apgrūtinoši. Ir tik daudz nesakārtotu un nejēdzīgu lietu, un cilvēki tikai plāta rokas un saka "tā tas ir, slikti". Un lielākoties tas tā arī paliek, un neparādās pat mēģinājumi kaut ko risināt, un es tiešām nedomāju, ka tas ir pareizi.

Bet jā - vienu iemeslu tam, kāpēc varētu nepatikt fantastiski probēmu risinājumi un to apcerēšana, es varu iedomāties, nu, ja tev ir kaut kāda baigā problēma, kas šausmīgi nomāc, un tiešām nav iespējams nekā to uzreiz atrisināt, tad var vienkārši būt ļoti bēdīgi, ka kāds cits sāk izvērst fanztāziju apceres, kā konkrēto lietu varētu atrisināt, tur, nezinu, citplanētieši, jo vienkārši negribas sev daudz atgādināt, ka šito nevarēs atrisināt.