Man arī pēdējā laikā uzmanība bieži vēršas uz ķermeni, bet drīzāk uz tā eksistences patīkamību.
Kad pagājušonedēļ pēc ilgiem laikiem aizgāju uz vingrošanu, es pēkšņi tā īsti apjautu, cik maz cilvēks, dzīvojot mazkustīgi, var sajust savu ķermeni. Tā, ka vingrojot pēkšņi sajūti - oo, man ir tāds muskulis un vēl tāds un cik labi to sajust. Un arī to, ka dažkārt ir jāpiepūlas, lai savu ķermeni kontrolētu ar prātu - kamēr domā par to, ko dara rokas, kājas jau ir savā vaļā. Un tik patīkami, kad vari sajust to vienību.
Jā, un vispār man šad tad uznāk tāds ridiculous (smieklīgs+absurds - nezinu, kā latviski pateikt vienā vārdā) prieks, sajūtot, ka man ir ķermenis. Tā, ka, vakarā aizejot gulēt, tā nogurušajam ķermenim ir tāda labsajūta, ka pēkšņi sajūti, cik labi, ka ir tāds ķermenis.

jā! mani jau diezgan ilgi ir mulsinājis tas, cik maz, piemēram, runājot par visādām body pozitivity lietām, tiek vērsta uzmanība uz to, kā cilvēks jūtas/var justies iekšā savā ķermenī, atmetot domu par to, kā tas izskatās vai pat cik prasmīgi funkcionāls tas ir, vienkārši par to, ka ķermenis taču ir tas, caur ko mēs tiekam pie visādām satriecošām fiziskām sajūtām, sākot ar to apmierinājumu, kad ir izdevies pakasīt niezošu vietu, un izstaipīšanos no rīta, beidzot ar, piemēram, orgasmiem.